local-stats-pixel fb-conv-api

Divas Pasaules #67

160 0

Iepriekšējā - Divas Pasaules #5

Pēkšņi Sonja centās atvērt acis. Plakstiņi bija smagi un likās, ka pielīmēti. Viņa centās pakustināt roku. Roka bija viegla kā putnēna spalva. Viņa centās pakustināt lūpu kaktiņas. Likās, ka smaidīt ir vieglāk par vieglu, taču meitene nevēlējās smaidīt.

Viņai ļoti sāpēja. Sonja izstiepa roku debesīs un centās pagriezt galvu uz sāniem. Tas bija diezgan grūti. Meitene centās piecelties. Viņa iztaisnoja muguru un centās izstiepties kājās. Pēkšņi viss sagriezās un viņa nokrita. Meitene gulēja. Viņa aizvēra acis un ļāvās miegam, jo jutās vārga un bezspēcīga.

***

Pienāca pēcpusdiena. Sonja joprojām gulēja uz zemes. Neviens cilvēks viņai nepievērsa uzmanību, jo domāja, ka viņa ir narkomāne vai alkaholiķe. Īstenībā, viņas stāvokli bija ieraudzīt, jo viņas seja bija asiņaina. Katra minūte bija ļoti svarīga, jo tā varēja izšķirt viņas dzīvību. Meitene gulēja un jutās mierā, taču viņas ķermeņis mira.

***

- Kur tas skuķis guļ? – Vanessa jautāja. Viņa joprojām bija nervoza.

Visa kompānija sēdēja Keitijas dārzā, cepa maršmelovus un klausījās mūziku.

- Noteikti jau mirusi, - Keitija izmeta. Viņas slaidā figūra, garie, blondie mati padarīja viņu par sērfošanas karalieni visā draugu lokā. Neviens nespēja viņai pretoties un iebilst. Visiem bija jāpakļaujas.

- Varbūt mums tomēr viņai jāpalīdz? – Bruno šaubījās. Viņš noteikti juta sirds pārmetumus.

- Nē, kur vairs nu, ja mūs kāds ieraudzīs – mūs uzreiz uzskatīs par vainīgajiem! – Keitija iebilst.

Viņi sēdēja un klausījās mūzika. Pusaudži cerēja, ka drīzumā parādīsies kādu ziņu par Sonju, lai uzzinātu, vai viņa tiešām ‘’noslīka’’.

***

Todien viļņi bija rāmi un mierīgi. Krastā cilvēka saļaujās un atvēsinājās vēsajā okeāna ūdenī. Daži mazākie sērfotāji izmēģināja mazos vilnīšus un plunčājās uz dēļa.

Viens no mazajiem bērniem bija arī Kristiāns, kurš ar brāli devās uz pludmali. Sāka nedaudz apmākties, tāpēc viņi devās uz mājām.

- Dodamies pa marīnu, tu varētu man nopirkt saldējumu! – Kristiāns lūdzās.

- Labi, dodamies pa šo taciņu, te nav tik daudz cilvēku, - lielais brālis ieteica.

Viņi devās gar pludmales apsardzi un sērfotāju būdām. Tālāk viņi devās pa mazu taciņu tālāk uz saldējuma veikaliņiem. Kalifornijas pludmalēs mazo veikaliņu skaits bija iespaidīgs.

Pēkšņi Kristiāna mazā bumbiņa aizripoja tālāk kāpās. Viņš centās to sameklēt, taču tad ieraudzīja guļošu cilvēku. Zēns sāka kliegt un saukt brāli: Nāc šurp, lūdzu, ātri! – viņš gluži vai raudāja.

Pēkšņi atnāca lielais brālis, kurš ieraudzīja Sonju.

- Mums viņai jāpalīdz! – Kristiāns sacīja.

- Es tev noteikti piekrītu, - brālis turpināja.

Viņš paņēma Sonju uz rokām un nesa uz tuvāko apsardzes staciju, lai Sonjai varētu sniegt palīdzību. Laika bija maz

Nākošā - Divas Pasales #7

160 0 7 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 7

0/2000
Kā tev pašai ērtāk.
2 0 atbildēt
Gifs-no kurienes tas ir ņemts?emotion
0 0 atbildēt
Nelasiju bet + tapat emotion
0 0 atbildēt