local-stats-pixel

Divas Pasaules #213

213 2

Iepriekšējā - Divas Pasaules (Prologs)

Ballīte tuvojās noslēgumam. Drīz vien viesi lēnām gāja mājās, taču lielākoties visi brauca ar savām mašīnām. Mums visiem taču bija pāri septiņpadsmit. Ballīte atradās Edvarda mājās. Viņš neizskatījās īpaši priecīgs, jo bija izsisti daži logi, mēbeles bija netīras un baseins pilns ar hokeja nūjām un ēdienu.

- Laikam laiks iet mājās, - uzsaucu meitenēm, kuras atvadījās no pēdējiem visiem - saviem puišiem un dažām draudzenēm. – Es esmu gatava, pasteidzieties!

- Es arī esmu gatava, - peldkostīmā stāvošā Viktorija atbildēja.

- Es redzu, - ironizēju. Biju uzvilkusi rozā džemperi un šortus un uz pleciem turēju pludmales somiņu. Drīz gatava bija arī Lora.

Pēc vairāk nekā divesmit minūtēm visas draudzenes bija gatavas. Eds jau sen bija projām, jo viņam bija jābrauc uz futbola spēli.

- Atā, - Lora ieķērās Edvardā un viņu skūpstīja.

- Pretīgi, - Lilija mēdijās.

Mēs bijām pēdējās viešņas. Pārējie jau bija prom, lai gan viņu mantas mēdza pēkšņi uzrasties un kaut kur mētājās. Palīdzējām zēnam iznest miskasti un mazgāt traukus. Viņa vecāki nezināja par ballīti, tomēr viņi bija ārzemēs un atpakaļ būs tikai pēc divām dienām.

- Varbūt mums rīt atnākt tev palīdzēt savākt māju? – piedāvāju.

- Tas būtu lieliski, - viņš atteica.

Devāmies uz mājām, taču visu ceļu Viktorijas sejas izteiksme bija ļoti noslēpumaina un viņa smīnēja. Nonākot pie krustojuma dažas no meitenēm devās uz mājām, taču es, Viktorija, Lilija un Karīna turpinājām iet taisni.

- Kas šodien ir par datumu? – Viktorija jautāja.

- 2.jūlijs, - atbildēju. – Vēl augusts un tad būs jāatgriežas ikdienā, - nopūtos.

- Lūdzu nedomāsim par nākotni, - Lilija mani draudzīgi pagrūda. Viņas zilās acis visu laiku mirdzēja, taču nakts melnumā uz tām paskatoties tās bija tumšas un tukšas.

- Tā tu arī neesi mums pastāstījusi, - Viktorija uz mani paskatījās. Viņa smīnēja, taču bija arī nopietna. – Vasara paskries ātri un nāksies sākt domāt.

- Es došos prom, - atbildēju.

- Tu nevari viņu pamest, viņu, mūs - visus! – Karīna kliedza. – Vai nesaproti cik tas ir bīstami? – viņa neatlaidās.

Neko neatbildēju. Vai tiešām ir tik grūti saprast, ka tā ir mana izvēle, mana nākotne? Es nevēlos darīt to, ko dara citi, vienkārši es tā nevaru. Zinu, ka mēs patstāvīgi netiksimies vairāk nekā četrus gadus. Daudz kas pa šo laiku var mainīties, taču es sev solīju palikt kāda esmu.

- Eds to tev nepiedos, - Viktorija noskaldīja. Viņa izklausījās pavisam nopietna. Vai viņai tiktiešām ir taisnība?

- Piedos un sapratīs, - pasmaidīju un apskāvu meiteni. – Ne jau tu viņu atstāsi, mīļā Vika, - smīnēju. Zināju, ka viņa nav pret viņu vienaldzīga un šajos četros gados es varu puisi pazaudēt. – Bet tev ir jātur solījums, - pabeidzu.

- Mēs esam tā aizrunājušās, - secināju, ka esam nonākušas zilajā vilnī. ''Zilais vilnis'' bija pludmales daļa, kur cilvēki sērfoja, taču tā arī nebija visdrošākā vieta šim sportam.

Drīz no sāniem iznāca Karīna ar sērfdēli rokās, drīz arī es paņēmu savu dēli. Mēs bijām tos paslēpušas pie palmām, kur tos neviens nevarēja atrast. Karīnas vecāki neatbalstīja sērfošanu, jo viņiem bija bail par viņas dzīvību. Viņa bija izcila sportiste. Viņa reiz pat ieguva 2.vietu štata čempionātā, bet vecāki pat neatnāca skatīties.

- Dodamies ķert viļņus! – uzsaucu. Izvilku no somas sērfošanas kostīmu un sataisīju matus augstā copē. Man ļoti patika sērfot naktī, jo viļņi bija neparedzami un es varēju ielīst ‘’burbulī’’ uz neierobežotu laiku.

Pirmā ūdenī ieskrēju es. Lilija atteicās ķert viļņus, jo savu dēli bija atstājusi mājās.

Pirmo vilni noķēra Vika. Viņa viegli to salauza, taču tad iekrita ūdeni un peldēja tuvāk krastam. Karīnai šodien īpaši veiksmīgi nepadevās. Viņa bieži krita un ilgi neturējās uz dēļa.

Pēc vairāk nekā stundas Lilija iesaucās: - Jums auksti nav?

- Man paliek auksti, - Karīna piekrita. – Man šodienai pietiek, Sonja, tu arī dosies laukā?

- Nē, es palikšu vēl uz nelielu brītiņu! – atteicu. – Kā ar tevi, Vika?

- Es arī dodos laukā, - viņa skriešus metās ārā no ūdens un meklēja dvieli piķa melnajā tumsā.

- Dodies arī tu laukā! – Lilija man uzsauca.

- Nē, es jūtu vilni, - pasmaidīju.

Šodien bija pilnmēness. Atcerējos vakaru. Sēdēju uz dēļa un skatījos uz pavadoni. Paņēmu īkšķi un pieliku to priekšā mēnesim. ''Lai arī kur tu pasaulē būtu, īkšķis būs lielāks par mēnesi.

Dzirdēju kā tālumā skan ūdens šalkas un tuvojas vilnis. Lēnām peldēju dziļāk ūdenī. Vilnis patiešām bija milzīgs. Uzkāpu uz dēļa un balansēju līdzsvaru. Pirmo reizi nedomāju par neko. Šoreiz man priekšā neparādījās tā diena. Tā diena. Vilnis meta kūleni un sērfoju tam cauri. Tas meta gaišu atpulgu, tapat kā dienasgaismā. Atrodos viļņa centrā. Atspulgā redzēju viņa seju. Nokritu no dēļa un iekritu aukstajā ūdenī. Man ir bai. Vai tas ir liktenis?

- Peldi pie mums, ātri! – Lilija kliedza. Viņa kaut ko redzēja.

Nākamā - Divas Pasaules #3

Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 13

0/2000
Man patīk. emotion Tev ļoti labi sanāk.
2 0 atbildēt

emotion 

1 0 atbildēt

Tu mani biedē!emotion 

0 0 atbildēt
Raksti nākamo daļu emotion
0 0 atbildēt
ieliec jaunu youtube video emotion
0 0 atbildēt

Kad būs nākamā,cik redzu tev ir divi raksti neaktīvi ,plīz ieliec kādu citādi sāku jau aizmirstemotion

0 0 atbildēt

Tu esi youtubere?Kā atrast? Paskatīšo video tavus?emotion

0 0 atbildēt