local-stats-pixel

Dienasgaisma [12]2

209 0

Dienasgaisma 11

~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~

-Atvaino, man zvna.- braucot mājup, atvainojos Haraldam. Zvanītāja bija Linda.

-Hei, kā tu tiki pie mobilā?

-Krists man sadabuja. Lieta ir svarīga. Pļāpāt nav laika.- Draudzene likās satrauktas.

-Kas ir noticis?- arī es paliku tramīga, tāpēc gaidiju kaut kādus paskaidrojumus.

-Katrīna. - meitene vienkārši nosaka.

-Kas? Kāda Katrīna?- es apjukusi vaicāju.

-Laipa. Katrīna Laipa. Atceries? Viņa izbēga no skolas gadā, kad sākām te mācīties.

-Nu un?- es biju nokaitināta, jo visticamāk šī Katrīna ir mirusi.

-Jūsu bēru laikā es nētīši dzirdēju Markas sarunu ar mācību pārzini.- meitene iesāk, bet uzreiz atsāk, jo juta, ka kaut ko teikšu.- Lai nu kā. Viņi runāja par Katrīnu. Teica, ka viņiem ir atnācis kaut kāds pieprasijums no tiesas, vai kaut kas tamlīdzīgs.

-Gribi teikt. ka tā meitene ir dzīva? Viņai taču bija jābūt aukstai jau pirms....

-Jā, vairākiem gadiem. Acīmredzot, viņa ir atradusi, zāles.- meitene likās patīkami satrauktā.

-Tas viss ir lieliski, bet kā lai mēs viņu atrodam?- es vaicāju Lindai un norādu Haraldam, lai piestāj malā.

-Es atsūtīšu tev viņas adresi. Tā protams ir ņemta no viņas vecās lietas, bet ir kāda iespēja, ka viņa dzīvo turpat.

-Kā tu..?- es biju pārsteigta, ka draudzene tā uzdarbojas. Parasti viņa bija miera iemiesojums.

-Es ne, to visu Krists.

-Tā jau man likās.- iesmejos, un draudzene nomet klausuli.

-Kaut kas noticis?- Haralds vaicā, kad noņemu telefonu no auss.

-Jā. Ir iespēja dabūt zāles.- pasmaidu.

-Tas ir lieliski. - arī viņš pasmaida un neveikli paskatās man acīs.

Pēc mirkļa atnāk ziņa no Lindas. Norakstu adresi uz vienas no lapām un parādu to Haraldam.

-Bet tas ir kilometriem tālu.- puisis pretojas.

-Vienalga. Braucam.- atcērtu, un puisis atsāk braukt.

~ ~ ~

Dzīvokļa durvis atver kalsna meitene ar nespodri rudiem matiem un zaļām acīm.

-Labdien. Mēs meklējam Katrīnu Laipu.- es iesāku runāt. Meitene nopēta mani, un pēc tam Haraldu, ielūkojas man tieši acīs un vaicā.

-Ko jums vajag?- viņa nebija nikna, drīzāk nogurusi un nokaitināta.

-Jūs esat Katrīna?

-Ko jums vajag?- viņa atkal atkārto.

-Mēs vēlējāmies parunāt par Karsta skolu, un to, kā jums izdevās...- es nepabeidzu sakāmo, jo durvis tika aizcirstas manā degungalā. Man kaklā sakāpj milzīgs kamols, taču noriju to un asarām acīs sāku kliegt pa visu rajonu.

-Pie velna, atveriet durvis! - mana bals atbalsojās pret daudzajām mājām, kas šķietami bija tukšas - tikai dažu logos parādijās ziņkārīgas sejas, kas meklēja trokšņa avotu.- Mans draugs tikko nomira. Un arī es drīz miršu, ja jūs neatvērsiet šīs nolādētās durvis!- kliedzu un ar dūri iebelzu pa tumšajām koka durvīm.

-Jūs velti tērējat laiku.- manu trokšņošanu pārtrauc kāda balss. Mēs ar Haraldu pagriežamies pret runātāju. Tas bija kāds sirms večuks, kas stāvēja pie noplukušā žoga dažus metrus no mums.- Viņa jau labu laiku nenāk ārā no mājām.- viņš turpina. - Jums nav izredžu viņu dabūt rokās. Dažreiz liekas, ka pati Kaulainā staigā pa šo rajonu.

209 0 2 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv