9. daļa " Izzuda kā nebijis..."
Marks brīdi nogaidīja, līdz pienāca un apsēdās man blakus dīvānā, uzlikdams roku uz pleca.
- Kā Tu vari būt par to droša? – Marks uzjautāja.
- Es redzēju sevi foto tādu, kādu pēdējo reizi atceros. – nedaudz nikni atbildēja – Atvaino. – noslaucīju asaru – Man vienkārši ir grūti. – atzinu.
- Es domāju, ka mums pēc iespējas ātrāk būtu jābrauc atpakaļ, lai Brauns varētu turpināt darbu. – Marks noteica.
- Es vismaz dienu gribu šeit palikt. – uzstāju un devos lejā pēc tējas.
Virtuvē sēdēja mamma, Anete un Annika bērnu krēsliņā. Drīz vien virtuvē ienāca arī Marks.
- Kur, vispār, ir Anna? – ievaicājos, turot rokās karsto tējas krūzi. Būtu ļoti priecīga redzot viņu, jo Anna bija kā mana labākā draudzene. Par Aneti to nevarēju teikt, taču Anna, kā jau vecākā māsa, izrādīja viss lielākās rūpes.
Mamma norija siekalas un novērsa skatienu.
Nobolīju acis izbrīnā. Visi klusēja kā partizāni.
- Un tētis? – vaicāju.
- Darbā. – mamma uzreiz atteica, pavērdamās manī.
- Un Anna? – vēlreiz uzdevu.
- Annas nav. – mamma, valdot asaras, noteica.
- Kā? – savilku pieri.
- Viņa gāja bojā tajā autoavārijā, kurā Tu, brīnumainā kārtā, izdzīvoji… – mamma vairs neizturēja.
- KOO? – jutu kā asaras sariešas.
- Tev neviens to nav teicis? – Anete triumfā lūkojās Markā.
- Es negribēju Tevi vēl vairāk satraukt. – Marks uzlika roku uz mana pleca, stāvēdams netālu no manis.
- Un tagad ir labāk?! – dusmīgi atraucu un norāvos nost. Ašā solī uzskrēju pa trepēm uz savu istabu, vēl nopakaļ dzirdēju Marka saucienu, taču es gribēju būt viena.
Pa istabas logu izrausos uz jumta. Gluži kā tīņa gados. Pa ierasto lavīšanās vietu, nokāpu lejā un devos uz savu bērnības vietu.
Taciņa pa mežu vairs nebija tik plata kā agrāk, jo pa to nav tik daudz vairs staigāts.
Ar džemperīša malu noslaucīju vaigus un paātrināju soli līdz nonācu pie upes.
Upes mala bija kopta, šķiet daudzi zina par šo vietu, taču, labi gan, ka nevienu šeit nemanīju.
Piegāju pie krasta un, noāvusi kājas, iebridu līdz ceļgaliem upes dzestrajā ūdenī līdz akmenim, uz kura atsēdos, kājas atstādama ūdens skavās.
Fokusēju skatienu uz mierīgo ūdeni, kas izpludināja skatu.
Sēdēju dažas minūtes un pārdomāju labās atmiņas par Annu. Es nespēju noticēt, ka viņas vairs nav. Un es pat nebiju viņas bērēs…
Pētīju upes gultni, ko nosedz tūkstošiem mazu un ne tik mazu akmeņu. Pa laikam kāda maza zivtiņa aiztraucās gar kājām. Pasmaidīju, kas tai nojuka telpas uzjūta un tā ieskrēja manās pēdās.
- Alīn? – sadzirdēju vīrieša balsi no kuras satrūkos.
- Dāvi? – palika „acis uz kātiņiem”.
- Tas nevar būt. – viņš neviļus iesmējās.
- Nevar gan. – pagriezos pret krastā stāvošo puisi – Kur tas laiks… - pamāju ar galvu.
- Nekad nebiju domājis, ka Tevi satikšu. – viņš ieteicās – Nu vismaz ne šeit. –
- Jā.. – norausos no akmens un bridu uz krastu.
Dāvis bija mans klases biedrs un labākais draugs vienā, taču, kad mēs kļuvām vairāk kā draugi, viss izmainījās. Pēc mūsu šķiršanās, mēs nebijām runājuši. Ja nu vienīgi pateicām viens otram „Čau”, kad redzējāmies ciemā, taču viss kādreizējais izzuda kā nebijis. Un pats dīvainākais ir tas, ka es pat nezinu iemeslu, kāpēc viss pajuka.
- Kādi vēji Tevi te atpūtuši? – uzjautāju.
- Domā - šeit vai ciemā? – Dāvis iesmējās.
- Gan, gan. – pasmaidīju, ievilkdama kāju iešļūcenēs.
- Ciemā, jo atbraucu uz savu kādreizējo māju, ko es diezgan bieži daru. – Dāvis iesāka, nedaudz iesmiedamies – Bet šeit… Es redzēju, ka Tu izmanto veco labo lavīšanās metodi un dodies uz šejieni. –
- Tu mani redzēji… - pamāju ar galvu – No Tevis sanāktu labs spiegs. – iesmējos.
- Smejies vien, bet ko līdzīgu es daru gan.. – Dāvis pavērās manī – Mācos par izmeklētāju, policistu. Nu es pat nezinu īsti kas, bet uz to pusi ir. – viņš iesmējās.
- Wow.. Tad savus sapņus sāc pildīt.. – atzinu. Kādreiz Dāvis stāstīja, ka gribot būt izmeklētājs un atklāt noziegumus. Viņš grib būt „labais”.
- Un kā ir ar Tevi, ko dari Tu? – Dāvis uzrunāja, ar kājas īkšķi vilkdams līniju smiltīs.
- Tagad esmu šeit, lai atgūtos pēc avārijas. – bildu, savelkot lūpas.
- Man tik tiešām ļoti žēl, ka tā… - Dāvja acīs manīju patiesu nožēlu.
- Laikam, jau paldies. – nezināju, ko atbildēt uz šādu teikumu. Laikam, nevajadzēja neko atbildēt.
- Un kā Tev… - Dāvis iesāka, bet viņš palika pusvārdā, ieraudzīdams Marku.
Marks pienāca pie manis. Redzēju kā Dāvis seko līdzi viņam.
Jutu, ka Dāvis vēlās dzirdēt kaut nelielus paskaidrojumus, tādēļ iesāku
- Šis ir Marks. – noteicu, paskatīdamās uz Dāvi.
- Dāvis. – viņš pastiepa savu roku pretī Marka. Otra Marka roka bija uz maniem gurniem.
- Kur Tu pazudi, mīļum? – Marks pieliecās pie manas auss.
- Atnācu izbaudīt mieru, ko sniedz daba. – noteicu.
- Es, laikam, tad došos. – Dāvis neērti bilda.
- Nu labi… - bildu.
- Tad jau vēl saskriesimies…? – Dāvis nepārliecināti uzjautāja.
- Es nezinu gan… - apbēdināju puisi – Es šeit būšu tikai dienu.
- Tik ātri jau prom? – Dāvis izbrīnā bilda.
- Man ir jādodas atpakaļ uz klīniku. – nedaudz neērti noteicu – Vēlāk paskaidrošu. – redzot Dāvja seju, kas prasa „Kāpēc?”, atbildēju pirms Dāvja jautājuma.
- Turēšu pie vārda.. – Dāvis, nedaudz iesiedamies, bilda un, pamādams ar roku, aizdevās pa taciņu atpakaļ.
- Kas viņš tāds? – Marks uzjautāja.
- Bijušais klasesbiedrs un ļoti labs draugs. – māju ar galvu, tādejādi novērtēdama visu labo, ko Dāvis ir darījis manā labā – Kā Tu mani atradi? – uzlūkoju Marku.
- Anete izstāstīja, ka Tu varētu būt šeit… - Marks bilda.
Pamāju ar galvu.
- Kāds ūdens? – Marks uzlūkoja upi.
- Atspirdzinošs. – bildu.
- Nu tad tieši piemērots. – Marks bilda un pārmeta mani sev pār plecu un iebrida ūdenī līdz viduklim.
Spiedzu no sajūsmas. Jutu kā pēdas pieskaras ūdenim, tas vairs nelikās tik dzestrs, tādēļ īpaši nepretojos un ļāvu Marka sevi iemest ūdenī.
- Man jau bija aizmirsusies šī sajūta. – izlienot no ūdens un, redzot slapjo Marku, bildu.
- Tu esi labākā šļakstinātāja. – Marks palūkojās uz savām slapjajām drēbēm.
Iesmējos un peldēju tālāk no Marka, taču viņš mani saķēra un pievilka sev klāt.
Tā mēs dažas minūtes dzīvojāmies pa ūdeni kā padsmitnieki.
Sapratu, ka man bija pietrūkusi šī sajūta. To, laikam, sauc par laimi…
