local-stats-pixel

Diena pēc rītdienas (8)0

128 0

8. daļa. "Viss bija mainījies"

Braucām uz vecāku mājām, kas atradās gandrīz divu stundu attālumā no Rīgas. Ceļš bija ļoti pazīstams, jo pa to šad tad braucām uz Rīgu.

Sajūta bija it kā es pirms pāris dienām būtu te braukusi.

Latvijas daba bija pavisam citādākā, nebija okeāna, nebija tā dzidrā ūdens, ko ieskauj lavandu lauki. Bet bija kas cits. Bagātīgi meži, pļavas un lauku ceļu, no kuriem ceļas augšā putekļi, kad mašīnas riepas tos uzjunda.

Nogriežoties no asfalta uz zemes ceļu, sajutu pirmos putekļus mašīnas salonā.

Marks steidzīgi aizskrūvēja vaļā esošo logu.

Es pat Marka dažviet teicu priekšā ceļu uz mājām, jo to ļoti labi pārzināju.

Kad nonācām pie mājām, lēnām izkāpu no mašīnas, tādejādi juzdama šo pazīstamo vietu.

Diezgan daudz kas bija mainījies mājas apkārtnē, kopš reizes kuru atceros.

Šī vieta nebija tik uzposta. Jāatzīst, ka ar vecākiem vienmēr uzturējām māju kārtībā, taču tagad tā bija vēl sakoptāka.

Grants ceļu bija nosedzis bruģis, mauriņš perfekti nopļauts un gar garāžu rotājās dāliju rinda, kā ari visur citur pa kādai lielai, krāšņai dobei.

Mājas fasāde atjaunota krēmīgā tonī. No baltajiem ķieģeļiem nebija vairs ne miņas.

Jumta segums cits. Ķirši sarkans un vecais šiferis jau sen, droši vien, guļ kādā izgāztuvē, vai var būt vēl te pat, piemājas šķūnītī.

Beidzot piegāju pie ārdurvīm. Tās gan bija vēl tās pašas. Ar pirkstiem pārbraucu pār durvīm līdz pat rokturim, tādejādi atkal savā plaukstā sajūtot vēso metālu, ko ļoti labi atceros.

Nedomāju, ka kādreiz savās mājās klauvēšu, bet šoreiz tā bija sanācis. Veicu trīs, spēcīgu klauvējienus.

Pēc neilga brīža, ārdurvis sāka lēnām atvērties. Man priekšā parādījās mammas seja. Tik starojoša un izbrīnīta reizē. Tā nebija neko daudz mainījusies, varbūt pa kādai grumbai vairāk, taču lielos vilcienos, tā pati. Mati tādā pašā garumā, līdz pleciem un redzēju ilgviļņu pēdas. Kā allaž mati krāsoti brūni, lai sirmie mati nesāk līst ārā.

Mammas mati tagad ļoti līdzinājās man.

- Alīn! Tu atbrauci? – viņa metās man ap kaklu.

- Uz īsu brīdi. – pieminēju, pirms manu muti aizspieda mammas plecs.

- Alīn. – mamma no laimes gandrīz apraudājās, turot savās rokās manas rokas.

- Man ir šādas tādas lietas jānoskaidro. – piebildu, pirms mamma mani vilka mājā.

- Vai, kas noticis? – mamma bažīgi jautāja.

- Man ir vajadzīgas fotogrāfijas, lai atcerētos, kas par šiem gadiem notika. – bildu, vērodama iekštelpas, kas būtība bija tādas pašas. Varbūt pa kādai jaunai mēbelei, bet nekas diži nebija pārkārtots.

- Kā, lūdzu? – mammas smaids noplaka un manīju lielu nesaprašanu, ko liecināja saruktās uzacis.

Pavēros Markā. Viņš neko nebija pateicis maniem vecākiem par manu operāciju…?

- Tu neko nezini? – pavēros mammā.

- Es zinu, taču es nezināju, ka Tu esi zaudējusi atmiņu. -

- Atvaino, bet es vēl nepaguvu pateikt. – no blakus istabas iznāca Anete, turot rokās zīdaini.

Izbrīnā iepletu acis, gluži kā Marks. Negaidīju Aneti atkal redzēt šeit. Bet viss loģiski. Šī ir arī viņas vecāku māja.

- Ko Tu šeit dari? – viņa jautāja man.

- Cenšos atminēties notikumus. – nopietni bildu – Vai mana istaba ir vietā? – uzlūkoju mammu.

- Ir, ir, bet tur arī Annika izmitinās. – mamma bilda.

- Kas ir Annika? - pavēros mammā.

- Mana meita. – Anete noteicu, norādot ar galvu uz zīdainīti rokās.

- Skaisti. – noteicu un devos augšā pa kāpnēm.

- Varbūt tēju? – mamma uzsauca.

- Mhm. – kāpu pa jauno paklāju augšā. Pirms tam kāpnes rotāja tikai krāsot dēļi, nevis ķirši sarkans paklājs.

Pirmās durvis pa kreisi bija manas istabas. Uz durvīm vēl bija saglabātas manas uzlīmes.

Pasmaidīju un aptaustīju, tādejādi vēl atminēdamās tos.

Atvēru istabas durvis un priekša man bija vecā istaba. Vieta, kuru atceros pēdējo reizi, taču šī arī bija nedaudz izmainījusies.

Gaiši zilās tapetes, kuras nomainījām, jo man bija apnikusi rozā krāsa. Dīvāns bija tas pats un plakāti līdz ar rozā tapetēm, bija pazuduši.

Galda izvietojums tas pats, gluži kā četrdurvju skapim.

Taču pie dīvāna atradās maza gultiņa ar redelītēm. Droši vien, ka Annikas.

Uz dīvāna mētājās rotaļlietas un kādas Annikas drēbes.

Šī vieta visus gadus bija piederējusi tikai man, taču tagad jauna, maza dvēselīte to pildīja ar savu auru.

Biju nedaudz dusmīga, jo Anetei arī bija sava istaba, tad kāpēc Annikas gultiņa nevarēja tur stāvēt… Vienmēr teicu vecākiem, ka gribu savu istabu saglabāt tādu, kāda tā ir. Taču, laikam, viss bija mainījies.

Plauktā atradu vairākus albumus, vienu otram līdzās, rūpīgi noliktus.

Manai rokai pirmais paķērās violētais ar mazām puķītēm. Prātīgi atvēru vāku un manām acīm pavērās bilde, kur sēžu zālē un apkārt man plaukstoša daba un liels smaids sejā.

Ātri pāršķirstīju šo albumu, jo biju to redzējusi vairakkārt. Mani tagad interesēja kas jaunāks.

Paņēmu nākoša albumu, kas bija pašā malā.

Pirmo lapu atvēru, un tur bija ieraksts no vecākiem. Tas bija kā dzimšanas dienas dāvana 2002. gadā.

Tur bija bildes, kur mani ir jau kādi gadi 9 vai 10.

Pārskatīju dažas bildes un tad paņēmu rokās nākošo albumu.

Tajā ieraudzīju vēl jaunākas bildes. Jau padsmit gadi. Pašās beigās bija daudzas 9.klases izlaiduma bildes. Šajās bildēs es izskatījos ļoti līdzīgi tajai Alīnai, kuru pēdējo reizi atceros.

Albums bija biezs, un pašās beigās, uz vāka bija salīmētas mazas bildītes no skolas foto.

Tur bija arī manas māsas Anetes un Annas bildes. Un arī mana. Es izskatījos gluži kā attēlā, kas ir pēdējais no manas atmiņas.

Izlasīju klāt pierakstīto – „11.klase”

Uz mirkli sastingu. Es esmu pazaudējusi visas atmiņas, kas bija šo 4 gadu laikā.

Atkritu dīvānā, turot rokās albumu.

Pēc mirkļa jau istabā ienāca Marks.

- Tēja gatava. – Marks smaidīja.

- Es neatceros pēdējos 4 gadus no savas dzīves. – noskumusi un nelielā šoka stāvoklī, vēros puisī, kura seja kļuva nopietna.

128 0 0 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 0

0/2000