local-stats-pixel fb-conv-api

Diena pēc rītdienas (4)0

152 0

Šī arī diezgan pagara daļa, kurā Alīna turpina centies noskaidrot lietas. emotion

4. daļa. "Ieskats nākotnē."

Iegājusi istabā, atsēdos gultā ar skatu uz okeānu. Es jutos bezpalīdzīgi, visi ar mani apietas kā ar mazu bērnu… Kas tā par 21.gadu jaunas meitenes dzīvi?

Par laimi, manas nejēdzīgās domas pārtrauca Marks.

- Varbūt vēlies iziet pastaigāties un es Tev varētu pastāstīt, ko gribi? – viņš, uzlicis roku uz pleca, jautāja.

- Cik ir pulkstenis? – jautājoši pavēros Markā.

- 15 pāri septiņiem. – viņš, paskatoties savā greznajā rokas pulkstenī, bilda.

- Nu labi. – piekritu – Es tikai saģērbšos. – piecēlos un aizgāju līdz koferim paņemt kādu drēbi, ko devos uz vannas istabu uzvilkt.

Pēc dažām minūtēm biju kārtībā. Jutos ļoti dīvaini vērojot sevi spogulī un redzot ko pa visam svešu. Šis brīdis ir kā ieskats nākotnē, ko es visu laiku vēlējos, kad biju padsmitniece. Taču šī nebija nākotne, bet gan postoša tagadne.

Izdevos no istabas ar Marka roku uz muguras. Droši vien, viņš izrāda rūpes, taču man šī sajūta ir aizmirsusies, jo līdz brīdim, kuru atceros, neviens īpaši man tās neizrādīja.

Laiku līdz pat ēkas izejai, pavadījām klusējot.

Šī pirmā reize, kad izeju ārā, kopš biju vēl padsmitniece. Protams, tā nav, bet šī ir reize, kuru atceros.

Sajutu atkal savās plaušās gaisu, tas nebija nekas dīvains, jo mājās tas bija tāds pats. Tikai šeit tas bija maigāks un siltāks.

- Kā jūties? – Marks uzjautāja, kad soļojām pa izbruģēto ceļu.

- Ir normāli. – pamāju ar galvu un viegli pasmaidīju.

Bija jau nedaudz krēslains, tāpēc mašīnu gaismas jau sāka savu ēnu spēli.

Tuvojoties ceļam, mašīnu skaņa pastiprinājās, kaut gan no klīnikas tā nebija dzirdama.

- Vai tad var pamest teritoriju? – bažīgi vēros atpakaļ, kad bijām jau gandrīz ārpus rūpīgi sakoptās klīnikas teritorijas un izgājām no vārtiem, pie kuriem bija uzraksts.

„Privātā klīnika

„Zilā Lagūna” „

Burti bija graciozi un plūstoši uzrakstīti betona plāksnē.

- Mēs varam. – Marks pasmaidīja. Šķiet, viņam bija labs sakars ar klīniku.

Šī bija tikai pirmā diena, kopš esmu piecēlusies no operācijas, bet jau es jūtos kā piedzīvojusi vairāku nedēļu piedzīvojumus. Apzinos, ka šis būs smags periods man.

Uzgājām uz ietves, kurai apkārt bija zaļi, rūpīgi apcirpti, apstādījumu. Šis rajons bija ļoti sakopts. Pat negribu iedomāties kādu naudu Marks maksā par manis ārstēšanu.

- Es jau labprāt būtu Tevi izvedis kādu loku ar mašīnu, taču klīnikā apsolīju Tev pastaigu. – Marks iesmējās.

- Pastaigai nav ne vainas. – pasmaidīju un turpināju iet tur, kur Marks.

- Vai drīkstu, ko pajautāt? – negaidīti Marks bilda.

- Jā? – nedaudz bailīgi uzlūkoju puisi.

- Es zinu, ka Tu mani neatceries. – Marks bēdīgi bilda – Taču, vai es varu Tev pieskarties? – Marks pavērās manī ar vēl nebijušu skatienu.

- Man ļoti žēl, ka es Tevi neatminos, es labprāt to gribētu. – iesāku – Tu, droši vien, esi pieradis to darīt… - nedaudz iesmējos un ne īsti atbildēju, bet turpināju sarunu no viņa jautājuma.

- Jā gan. – viņš iesmējās – Kā nekā Tu esi mana līgava… - jutos nedaudz satriekta no Marka teikuma.

- Tu mani bildināji? – nedroši pavēros puisī.

- Un izdarīšu to vēl, ja vajadzēs. – Marks pasmaidīja un pasteidzās nedaudz pa priekšu man – Saldējumu gribi? – viņš norādīja uz saldējumu furgonu.

Pamāju ar galvu, jo labprāt gribētu atminēties kā tas garšo.

Pavēros krāšņajā zīmējumā, kas bija uz furgona sienas. Tik daudz un dažādu izvēļu. Nolēmu, ka ļaušu Markam izvēlēties, jo viņš labāk zina, kas man patīk, garšo un kas nē. Nekad nebūtu domājusi, ka teikšu, ka kāds par mani pašu zina labāk lietas, kuras zinu es.

- Izvēlies Tu, jo gan jau, ka Tu zini… - piegājusi klāt Markam, bildu.

- Zinu gan. – viņš pasmaidīja un pagriezās pret pārdevēju.

Saldējumus gan viņš prasīja angliski, jo kā nekā, mēs bijām ASV. Vispār, brīnos, kā ārsts var runāt ar mani manā dzimtajā valodā.

Angļu valodu zinu labi. Gan no skolas laikiem, gan no tiem gadiem, kurus nezinu. Tā vismaz nebija pazudusi.

Kamēr Marks dīdījās pie furgona letes, es, ielikusi rokas džinsu kabatās, vēros apkārt. Kā es vēlētos, ka pēkšņi visu atceros un tagad dotos uz mājām… Nevis uz klīniku, lai atminētos notikumus.

Taču ir kā ir un Marks jau stāvēja man līdzās.

- Lūdzu, - viņš man pasniedza saldējumu vafeļu glāzītē, kurā bija balts saldējums ar tumšiem gabaliņiem.

- Tev tāds pats? – ieraugot puiša saldējumu, jautājoši secināju.

- Mums ēdienu ziņā ļoti daudz kur ir vienāda izvēle. – viņš pasmaidīja un, paņēmis manu roku savējā, uzsāka iešanu.

Pavēros puisī, bet neatrāvu roku. Viņa plauksta bija liela, spēcīga un silta. Mana, samērā mazā, viegli ieslīdēja viņa un bija drošā patvērumā.

Markam nemanot, viegli pasmaidīju, juzdama ik pa brīdim puiša pirkstus knibinoties gar manējiem.

Šis brīdis bija kā balva par labu šodienu. Es nespēju noticēt, ka es neatceros Tādu puisi savā dzīvē. Jūtos slikti, ka tā, taču Marks man neļauj noskumt.

Staigājām gluži kā parasts pāris, jo, laikam, jau tāds mēs arī skaitījāmies.

Gribēju izzināt daudzas lietas, tāpēc centos uzsākt, bet Marks mani pirmais pārtrauca, pirms spēju ko bilst.

- Es taču Tev teicu, ka varēsi man uzdot jautājumus. – Marks attapies teica, un es pasmaidīju par to, ka vienā brīdī iedomājāmies par to pašu.

- Es tieši gribēju ko prasīt. – smaids nepazuda.

Puisis iesmējās, skatoties uz mani. Sajutu arī garīgu siltumu no viņa smaida, ne tikai fizisku - no viņa plaukstas.

- Tātad… Īsumā gribu zināt par Tevi… - viltīgi iesāku – Cik Tev ir gadu? Ļauj minēt. – pati uzreiz atbildēju – Nedaudz vairāk par mani…?

Marks māja ar galvu un viegli smaidīja.

- Kādi 23…? – nedaudz savilkusi uzacis, cerēju, ka labās minēšanas spējas nav aizmirsušās.

- Nē. – viņš bēdīgi noteica – 23 un daži mēneši. – puisis iesmējās un es arī par viņa uzspēlēto, bēdīgo seju un atbildi.

- Man bija taisnība. – lepni atteicu.

- Nebija gan. – Marks kā tāda tīne turpināja spēli – Labi, labi. – atkal redzēju iepriekšējo Marku – Tev bija taisnība. – pēc šī teikuma, jutu kā mūsu abu skatienu sapņaini verās viens otrā.

Pastiepu kreisās rokas pirkstu līdz Marka vaigam un nedaudz zem lūpas kaktiņa noslaucīju saldējumu.

- Tā lūk. – pasmaidīju puisim un viņš aplaizījās, tādejādi atkal atstādams nelielu traipu tajā vietā.

Pasmējos un izdarīju to pašu, ko pirms tam.

- Beidz. – smejoties, iedunkāju puisi, kad jau otro reizi viņš to apzināti dara. – Vairāk netīrīšu. – nedaudz mēdoties, bildu.

- Labi. – Marks atkal uzspēlēti bēdīgi bilda un pats aplaizīja lūpas un nobrauca gar nosušķēto vietu.

Viņa lūpas spīdēja. Kā es labprāt vēlēto tām pieglaust savējās, taču kaut kas mani atturēja… Laikam, apziņa, ka neatceros viņu kā savu puisi.

152 0 0 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 0

0/2000