Es stāvu ielas malā un veros pelēkajā asfaltā. Es veros kā cilvēki man soļo visapkārt, es veros kā dzīve man slīd garām. Es raugos pelēkā asfalta tumšajās porās, kas saules gaismā uzsilušas un izskatāts it kā vēlētos piepūsties kā baloni un aizlidot debess plašajā jumā. Es veros cilvēkos, kas ar nokārtām galvām soļo man garām, es veros cilvēkos un nesaprotu. Es nesaprotu, ko viņi dara vai arī es daru ko nepareizu? Es raugos zem savām kājām, kur ir pelēkais asfalts es baudu mirkli, kad saule silda manu ķermeni, es preicājos par katru smaidu ko ieraugu! Es mēģinu iedomāties, ko man garāmejošie cilvēki darīs pēc vienas stundas! Es raugos kā mašinas visās iespējamajās krasu variācijās man traucas garām, es raugos uz autobusiem, kas pilni ar cilvēkiem un šie cilvēki ir tik dažādi, bet viņi ir spiesti doties ceļā kopā, kas šiem cilvēkiem ir kopīgs? Es teiktu nekas, ja nu vienīgi braukšana smacīgajā autobusā ar nepazīstamu cilvēku burzmu! Es redzu kā ogles krāsas kracis paskrien man garām! Šis suns, lai cik necils vai izkāmējis arī nebūtu, man liekas apbrīnojami skaists un pamanāms šo bezsejaino cilvēku burzmā. Šis suns ir mana cerība uz laimi, kas ir izkāmējusi no bada un dzīves nosodīta, kautgan neko nav nodarijusi, bet cīnās un turpina savu nožēlojamo dzīvi! Man nobirst pāris sāļas asaras, kas notek pār maniem sārtajiem, saulē uzkarsušajiem vaigiem! Pēkšņas sāpes ieduras manā sirdī un sāpju māts es krītu uz viena ceļa! Es redzu tikai mazo ogļmelno suni skrienam pāri asfaltam un asinssārtu dzelzs monstru, kas bremzēm kaucot cenšas apstāties... bet par vēlu! Es krītu un cilvēki, kas kā bezsejaini rēgi man garām slid pat necenšas palīdzēt! Es guļu uz trotuāra un spēju domāt tikai pa vienu dzīvību un tā nav mana! Es esmu ceļā uz viņsauli, kur mani sagaida cerība uz uz laimi!
Tev patiks šie raksti
