Laba diena! Nezinu kā būs jums, bet man šī nodaļa likās skaista un aizkustināja!
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Depugnes-run-in-aeternum-8/762942">http://spoki.tvnet.lv/literatura/Depugnes-run-in-aeternum-8/762942
Depugnes run in aeternum
Cīnies vai skrien mūžam
***
-Jau ceļos!- noburkšķēju modinātāja virzienā, kad to biju atslēgusi. Bija pienākusi jauna diena, mana īpašā diena. Mans izlaidums! Pēc dažu minūšu laiskošanās izkāpu no gultas un devos atvērt aizkarus, par ko ļoti nožēloju, jo saule iespīdēja tieši acīs. Aizmiegtām acīm aiztipināju uz vannasistabu, kur iegāju kontrastainā dušā, izžāvēju matus un devos atpakaļ uz istabu. Uzvilkusi savu plāno halātiņu, nokāpu lejā, lai pabrokastotu. Virtuvē pamanīju mammu, kas rosījās ap plīti, tas mani pārsteidza, jo viņa parasti brokastis taisīja tikai brīvdienās.
-Labrīt, guļošā princese!- mamma staroja, un likās, kad nekas viņu nesatracinās. Man priekšā tika nolikts šķīvis ar pankūkām, kas pārlietas ar šokolādes mērci un apbērtas ar zemenēm, un neizpalika arī kūpoša kafija. Mamma zināja kāda man garšo, tāpēc taisīja to ideāli. Zemenes tika noēstas pirmās, jo bija garšīgākās, un vēlējos sajust tikai zemeņu garšu, bet pankūkas ar šokolādi arī neizpalika, tāpēc brokastis tika notiesātas desmit minūšu laikā.
-Nu vai uztraucies?- mamma man jautāja. Jautājums bija atbilstošs, jo parasti šādā dienā uztraucas ne pa jokam, bet mans uztraukums bija pazudis bez vēsts.
Iedzērusi malku kafijas, iesmējusies atbildēju pilnīgi patiesi: -Īsti nē, bet nevar zināt, kur tas uztraukums radīsies!- Es tiešām šajā brīdī biju pilnīgi mierīga, bet varbūt satraukums nāks vēlāk.
-Ejam?-uzjautāju mammai, paņēmusi kafijas krūzi līdzi uz augšstāvu. Es vēlējos, lai viņa man palīdz sagatavoties, jo šī diena būs tikai viereiz mūžā un man vajag izskatīties apburoši. Abas bijām uzgājušas augšstāvā. Piegājusi pie skapja izņēmu no tā kleitu, beidzot mamma to ieraudzīja, jo es to nerādīju līdz pat pēdējajam brīdim. Kleita bija gara, mugurpusē daļa muguras palika kaila, augšpusē tā pilnīgi puķaina, bet sākot no vidukļa ziedi samazinājās līdz pazuda un kleita palika balta. Hiroko palīdzēja man to uzvilkt un aiztaisīt, jo viena pati es visticamāk netiktu gala. Es apsēdos pie spoguļgaldiņa un pati izķemmēju matus, bet tālāk visu nodevu mammas rokās, kāmēr uzkrāsošos. Ar kosmētiku es centos nepārspīlēt, bet gan izcelt sevi, jo dabīgi biju tāpat skaista. Uzklāju nedaudz pūdera, acis uzkrāsoju sārtos toņos un uzklāju ūdensnoturīgo skropstu tušu, jo zināju, kad kāda asara notecēs. Lūpu spīdumu biju iegādājusies maigi rozā, neuzkrītošā krāsā. Kad biju pabeigusi kosmētikas uzklāšanu arī mamma tuvojās beigām un saņēmusi divas priekšējās šķipsnas, katru no sava sāna, sasprauda aizmugurē kopā, tad viņa man ap kaklu aplika ķēdīti ar dimantiņu un ausīs ielika tādus pašus dimantiņus. Es ieskatījos spogulī un nespēju noticēt, kad meitene, kas tikko uzvarēja ielu sacīkstēs tagad sēž pie spoguļa garā kleitā un izskatās kā princese.
-Tu esi tik skaista!- mamma laimīga noteica, bet spoguļa atspulgā es redzēju, kad viņai nobirst asara. Tas mani aizkustināja, bet es nesapratu iemeslu, kāpēc viņa raud.Varbūt kaut kas nav labi.
-Mām, kāpēc tu raudi, vai kas nav labi?- es ar rūpēm jautāju, apskaujot viņu. Es turējos knapi, lai pašai nesāktu pāragri birt asaras, jo tas izbojātu uzklāto kosmētiku pārāk ātri.
Viņa mani atlaida, saspieda manus plecus un paskaidroja, vēl joprojām asarainām acīm: -Meitiņ, es vienkārši vēl atceros, kad tu biji tāda,- viņa norādīja ar plaukstu sava vidukļa līmenī, -bet tagad jau tev ir izlaidums, tu esi izaugusi un drīz tev būs sava dzīve.-
-Par to nevajag raudāt, man tuša iztecēs!- es iesmējos un sabučoju mammu, iesārtojot viņas vaigus ar lūpu spīdumu. –Es tevi, brāli un tēti nekad neaizmirsīšu, nekad, nekad, nekad! Jūs man esat paši dārgākie pasaulē!- aizkustināta pateicu, tā bija tīrākā patiesība, jo līdz šim man nebija pasaulē svarīgāku cilvēku par šiem trim, lai kas būtu noticis.
-Tu viņu nosauci par tēti,- Hiroko neticīgi nobēra. Es sapratu viņas pārsteigumu, jo mans aizvainojums bija tiešām pamatīgs un pamatots.
Nopūtos: -Nevar taču mūžīgi dumoties uz savu miesīgu tēvu!- Es tiešām tā uzskatīju, jo zināju, ka aizvainojums tikai attālina, vismaz mūsu gadījumā. Lai gan biju vēl nedaudz pūcīga uz viņu, biju gatava pieņemt atvainošanos. Bet ne atvainoties, jo es neko tādu nebiju izdarījusi, lai lūgtu piedošanu.
-Labi, es nu iešu, bet tu saņemies svarīgajam notikumam,- viņa mani samīļoja un klusi izgāja no istabas. Ieskatoties oranžajā sienas pulkstenī konstatēju, ka man ir pusstunda laika līdz izbraukšanai. Vannas istabā izmazgājusi zobus, apsēdos gultā un iedomājoties, kad drīz es iešu visas skolas priekšā, satraukums pieauga no nulles līmeņa uz simto. Miers sāka pazust, un tā vietā nāca tramība, nervozitāte un nemiers. Mans prāts izspēlēja simtiem etīdes, kur es pakrītu, izgāžos runājot vai nokavēju. Bet es sirdī ticēju, ka viss būs labi.
Uzvilku vakar nopirktās baltās augstpapēžu kurpes, un ieliku telefonu, kā arī citas nepieciešamās lietas baltajā klača somiņā. Nogāju lejā un mamma jau mani gaidīja. Arī viņa bija sākusi taisīties, bet ne gatava, jo viesi ieradīsies stundu vēlāk. Absolventiem jāsagatavojas, jāsastājas un tā tālāk. Mamma mani ieintriģēja: -Man tev ir pārsteigums, tagad ej lejā!-
Es paklausīju un izgāju pa durvīm, pieturot kleitu. Nobraucot ar liftu mani pārsteidza, ka durvju sargs bija smalkā uzvalkā un ar mani sasveicinājies atvēra man durvis. Bet vēl vairāk mani pārsteidza limuzīns manā acu priekšā. Mamma bija pamatīgi parūpējusies, man tika atvērtas transportlīdzekļa durvis un es iesēdos limuzīnā.
***
Uzkāpu uz nelielā podesta un iesāku savu runu, uz ko daudzi nebija uzdrošinājušies: -Sākšu ar to, ka man bija liels prieks ar jums visiem mācīties. Lai arī daudzus tā arī neiepazinu, viņi bija daļa manas skolas dzīves. Skumji ir tas, ka es vairs neiesēdīšos skolas solā, jo šogad paliku sekmīga!- pie šīs frāzes es un pārējie iesmējās, -Par skolotāju laikam es nekļūšu, jo neesmu gatava uz ko tādu, kā mūsu mīļie skolotāji. Lai arī mēs skolēni mēdzām būt slinki, nepaklausīgi un nedisciplinēti, jūs skolotāji, mūs pacietāt un nepalikāt pat sirmi! Vēlos atgriezties pagātnē, kad gāju vien septītajā klasē. Direktora kungs, vai atceraties ar krītiņiem apzīmētās durvis, kur bija dažnedažādi taurenīši,sirsniņas, puķītes, bet vainīgo neatrada? Tagad varu atzīties, jo no skolas mani vairs neizslēgs, es pati aiziešu! Tā biju es! Tajā laikā man likās jūsu durvis ļoti garlaicīgas, tāpēc nolēmu, ka mazas pārvērtības nenāktu par sliktu,- direktors stāvēja, skatījās un smējās, atceroties to brīdi, -lūdzu, neturiet ļaunu prātu uz mani un atzīstiet, kad izskatījās labi! Tad nu es vēlos pateikties arī visiem skolotājiem, ka mani mācījāt un pacietāt dažbrīd manu nesaprotamo uzvedību, tāda nu es esmu!- es knapi turējos, lai neraudātu un daudzi citi arī,- Es ļoti ceru, ka šī nebūs pēdējā reize, kad satikšu jūs visus, man dārgos skolasbiedrus, skolotājus un jūs, direktor! Paldies, ka bijāt ar mani, jo bez jums visi šie daudzie gadi nebūtu tik piepildīti un aizraujoši!- Un tagad man gan notecēja asara. Beigusi un gatava kāpt nost no podesta, ieskatījos pūlī un apstulbu, tāpēc samirkšķinājusi acis pārskatījos un tiešām! Tiešām tur stāvēja viņš…
