Depugnes run in aeternum (25)3

Nolēmu, ka mani svētki ir arī jūsu svētki! :) Nodaļu rakstu no telefona, kas man ir nepierasti, tāpēc atvainojos par kļūdām. :)
Depugnes run in aeternum
Cīnies vai skrien mūžam
Ar vecvecākiem vēl brīdi
pasēdējām kafejnīcā un nolēmām doties mājās. Es nu jau jutos droša, vismaz drošāka, ka Jama neseko. Bet nekad nevar ticēt un cerēt- cerība muļķa mierinājums.
-Tev šovakar, kas ieplānots?- vecmamma ziņkārīgi taujāja. Viņa nezināja par manu gaidāmo tikšanos ar Zenu. Par to nezināja neviens izņemot mūs. Es nespēju vairāk sagaidīt, kad ieraudzīšu viņa smaidu, mirdzošās acis un sadzirdēšu balsi, kas mani nomierināja. Viss kas bija Zenā, mani mierināja, piezemēja un neļāva satraukties.
Es mīļi paskatījos un nobēru: -Jā, ir gan!- Šī mums veidojās, kā vārdu spēle, kur visur nepasaka visu līdz galam. Tūlīt sāksies muļķīgā minēšana, kas gan varētu notikt, bet domāju, ka abi atminēs manu mazo, noklusēto noslēpumu diezgan ātri. No rīta jau tika taujāts par manu draugu, parastu draugu. Pašlaik... Iespējams, vēlāk mēs nebūsim tikai draugi, bet kas vairāk.
-Hmm, kurš gan ir tavs kavalieris?- Monika tēloja, ka nevar iedomāties mana pielūdzēja vārdu. No malas tas izskatījās komiski, ka trīs cilvēki runā, tēlo, lieto daudz, daudz roku žestu, it kā saspringti domā. Man viss šis atsaucās uz seno, bet tomēr ne tik seno Baroka laiku. Tad šis viss bija normāli un nepieciešami. Parūkotās dāmas un vīri klanījās, knipsēja, runāja kā teātra izrādēs, manuprāt, tas ir ļoti skaisti, kaut gan arī dīvainuma deva netrūkst. Ja šodien uz ielas kāds tā runātu, tad viņu uzskatītu par jukušu vai vismaz nedaudz muļķīgu. Mēs esam pelēki, nespējam pieņemt kaut ko savādāku.
-Zens, vai tā viņu nesauca?- arī vectēvs pievienojās baroka laika pulciņam, atklājot slepenā vārdu. Tas, kā Vilnis to pateica lika smieties, jo sākumā viņš runāja lēni un zemi, bet beigās gandrīz vai spiedza.  Un tie bija mani vecvecāki. Viņi atklāti parādīja, ka vecums ir prāta ilūzija, ka mēs nespējam novecot garīgi,  ja to nevēlamies.
-Labi, beidzat!- es smejoties un kautrīgi nobubināju. Tas vismaz pieklusināja vecvecākus, bet viņi kā mazi bērni turpināja, it kā pa laikam sačukstēties par mani un Zenu. Es rokās saspiedu mazo rožu pušķīti, ko ne brīdi nebiju izlaidusi no skatiena. Ziedi jau bija sākuši kalst, jo ūdens nebija pieejams daudz stundu.
Spēlējot šo izrādi, bijām nonākuši mājās, kur jau pie galda sēdēja mamma ar brāli. Viņi lasīja, jo brālim nedaudz piekliboja lasītprasme. Es lasīju ļoti labi, vienīgais ar latviešu valodu negāja tik raiti, dažreiz nācās garos vārdus izburtot ar grūtībām. Sasveicinājos un uzgāju augšā, lai uzvilktu siltākas drēbes.  Izvēlējos koši rozā, adītu džemperīti salikumā ar parastiem melniem džinsiem. Es varētu vilkt savu speciālo sacīkšu tērpu, bet nevēlējos to. Tas  vienkārši neprasījās, ja kādreiz es izmantoju katru izdevību, lai uzvilktu šos apģērba gabalus, tad tagad man likās, ka sevi noslogoju ar atmiņu vilni, visu, kas iekrājies ādas jakā jeb katras sacīkstes. Vēlējos būt tikai ar Zenu bez nevienas atmiņas no pagātnes. Tikai tagadni...
Kad biju gatava nogāju lejā un sapratu, ka tēvs vēl nav mājās. Nolēmu par Jamu runāt vēlāk, lai viss nebūtu jāatstāsta divas reizes. Bija jau desmit minūtes pirms mūsu tikšanās laika, tāpēc atvadījos no vecvecākiem, kas pētīja ģimenes albumu un mammas ar brāli, viņi vēl joprojām lasīja. Uzvilku savas mīļās, melnās kediņas un izgāju no dzīvokļa, aizslēdzot durvis. Iekāpu stiklotajā liftā, kas arī šoreiz nekur nēvēlējās steigties. Abi, es un lifts, mierīgi nolaidāmies uz pirmo stāvu, kur mierīgi snauduļoja durvju sargs. Tas bija tas pats, kurš no rīta. Drīz būtu jāmainās uz nakts maiņu. Nesveicinājos, lai neuzmodinātu un izgāju uz ielas. Bija jau sācis satumst, bet līdz naktij tālu. Zena vēl nebija, un līdz satikšanās brīdim bija palikušas sešas minūtes. Vēroju skatus un baudīju nelielo vējiņu, kas purināja izlaistos, blondos matus. Cilvēku uz ielām bija mazāk, kā dienā un mašīnas tāpat. Vērojot izgaismoto ielu, bija pienakusi desmitā stunda, bet Zena vēl nebija. Nesāku satraukties, jo varbūt aizkavējies pie kāda luksafora. Turpināju vērot un gaidīt, sakrustojot rokas. Cilvēki lēni plūda man garām, mašīnas ik palaikam signalizēja viena otrai. Bija jau pagājušas divdesmit minūtes, bet puiša vēl nebija. Nu es sāku aizdomāties...