Labvakar, lasītāji. Zinu, zinu, ka nodaļas nav katru dienu. Bet saprotat, ka tūlīt būs skola, pēdējās vasaras siltās dienas. Līdz otrdienai nodaļu droši nebūs, jo man rīt vārda diena un nebūšu Rīgā pāris dienu. 
Paldies par sapratni! Ja sapratnes nav, tad tāpat paldies! 
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Depugnes-run-in-aeternum-23/766415">http://spoki.tvnet.lv/literatura/Depugnes-run-in-aeternum-23/766415
Depugnes run in aeternum
Cīnies vai skrien mūžam
Pavērsusi skatienu norādītajā virzienā, uzreiz pagriezos atpakaļ. Tas nebija Zens, bet gan mans patstāvīgais vajātājs. Kāpēc es iedomājos par Jamu, kāpēc es iepriekš sāku domāt par šo grūti risināmo situāciju? Un te nu viņš bija…
-Vectētiņ, vecmāmiņ,- es sapratu, ka man pēc iespējas ātrāk ir jāved mūs mājās, -iesim mājās, man sāk palikt vēsi.- Bet tad es sapratu, ka mājās doties es nedrīkstu, jo Jama var mūs izsekot. Tas man galīgi nebija vajadzīgs, jo pietiek, ka es tiku apdraudēta, bet mana ģimene paliks drošībā. Es apsolu…
-Es tev iedošu žaketi,- vectēvs jau vēlējās vilkt nost savu žaketi, bet es nevarēju pieļaut ilgāku palikšanu šajā vietā. Man nebija pat nojausmas, ko Jama domā. Viņa plānprātīgajā galvā varēja notikt jeb kas, un ne jau tas labākais. Tik pat labi viņš iespējams tagad perināja plānu, kā mani nežēlīgi nogalināt vai varbūt iesaistīt atpakaļ tajā līķu biznesā.
Sniegto siltuma avotu es nepieņēmu,bet gan turpināju atrunāties: -Tev pašam būs auksti, varbūt aizejam iedzert tēju?- Sirdī ļoti cerēju, ka vecvecāki piekritīs, un mēs varēsim pazust noviņa acīm. Bet vai tas vispār bija iespējams, tik pat labi Jama būtu man nolīdzis spiegu, kas nepamet pat miega laikā, kad sapņoju par visu, ko vēlētos pieredzēt, bet murgoju par briesmām. Murgi man sen nebija rādījušies, tāpēc nebrīnos, ka pēc šī atgadījuma tie sāks mani apciemot biežāk.
-Ak, ejam,- vecmamma mani nomierināja ar savu piekrišanu, -man jau arī sāk palikt vēsi, un tēja būs tieši laikā.- Mana sirds pierima un sāka pukstēt nedaudz lēnāk, kas ļāva atslābt arī prātam. Biju neizsakāmi atvieglota, ka Monika piekrita manam melīgajam piedāvājumam, jo man bija pat ļoti silti.
-Nu, divas žaketes man nebūs!- vectēvs jautri iesaucās, norādot uz piekrišanu. Tas manā iedomātajā uzdevumu sarakstā ievilka drošu ķeksīti, kas nozīmēja, ka vecvecāki ir drošībā. Laikam drošībā, jo no viņa nevarēja paslēpties.
Pieceļoties un ejot prom, atskatījos uz soliņa, kur iepriekš sēdēja tas briesmonis. Viņa vairs tur nebija, bet tas vēl vairāk mani biedēja, jo nezināju, kur Jama palicis. Vecmamma pamanīja manu iebiedēto skatienu tukšā soliņa virzienā, tāpēc satricināja manu tēloto mieru ar aizdomām: -Šīniņ, kaut kas noticis?-
-Nē, man likās, ka tur kāds bija, bet laikam tiešām izlikās,- sameloju, cerot nenodot sevi. Manī bija trauksmes sajūta, ka nezinu, kur Jama nozuda. Es vēlējos aktivizēt aizsargmehānismu, kas mani aiznestu prom no tā vīrieša, bet tas izjauktu manu ģimenes aizsargāšanas teātri. Priekškars nogāztos, bet tur atklātos tumšas domas, kas aizklātu tēloto sauli. Drūmums valdītu pār mums…
Mēs gājām uz mazo kafejnīciņu, kas atradās blakus manām mājām. Tur mēs nonācām ātri un pasūtījām trīs šokolādes kūkas, kuras noteikti tiks izkritizētas līdz pēdējam milta graudiņam un šokolādes skaidiņai. Tējas gan bija atšķirīgas, Monika izvēlējās zaļo, Vilnis melno, bet es devu priekšroku piparmētru mierinājumam. Cerēju, ka vismaz tēja mani piezemēs un mazinās trauksmaino garastāvokli. Pašlaik biju gatava salekties uz katra trokšņa.
Man iezvanījās telefons, tāpēc atvanojos un izgāju uz ielas aprunāties. Es pēc numura atpazinu, ka tas ir Zens un pat nevilcinājos pacelt, otrā klausules galā atskanēja viņa mierīgā balss, kas bija kā nomierinoša lavandas vanna: -Čau, Šīna!-
-Sveiks, Zen!- es no sirds laimīgi atņēmu sveicienu. Ļoti cerēju, ka viņš mani uzaicinās pastaigā vai kur citur. Vēlējos, lai man blakus būtu kāds, kurš uz mani neskatās ar aizdomām, nelielām vai lielām. Viņam nav ne jausmas par notiekošo, tāpēc mēs varēsim pavadīt mierīgu vakaru. Bet, nonākot mājās, man ir jārunā ar mammu un tēti. Viņiem ir jāzin šie nelielie, ja tos tā var saukt, apciemojumi. Es pārāk ilgi jau esmu klusējusi. Varbūt es pat paspēšu to izdarīt pirms tikšanās.
Mirkli otrā klausules galā bija klusums, bet tad to pārtrauca Zena jautājums: -Vai tu vēl dusmojies?- Es biju gaidījusi šādu jautājumu, bet tam nebija jēgas. Es jau sen nedusmojos, un mans piktums bija ļoti īslaicīgs, kas man pašai likās muļķīgs. Pa telefonu man nelikās, ka ir īstais veids, kā risināt problēmu, tāpēc nolēmu to darīt klātienē.
-Vai mēs varam satikties?- uzreiz ķēros pie sava mērķa sasniegšanas, kas varbūt bija egoistiski, bet man bija nepieciešams Zena miers. Pat nevēlējos gaidīt līdz rītdienai, un es cerēju, ka viņš arī.
Atkal bija neliels klusums, kas ātri viens tika pārgriezts ar apbrīnas šķērēm: -Jā, protams, vai šodien vari?- Tas mani ļoti iepriecināja, tauriņi nu jau nostājās zemajā startā, bet sirds gan nekavējās un sāka uzreiz trakot, pukstot līdzīgi maratonistam. No diviem jautājumiem, ko puisis man bija uzdevis abi bija nejēdzīgi, jo atbilde bija zināma.
-Desmitos atbrauc man pakaļ!- es iesaucos un sāku smieties, jo atkal neatbildēju uz uzdoto jautājumu, bet gan uzdevu vai pateicu savu.
-Būšu ar motociklu un pavizināšu tevi!- viņš mīļi atbildēja un atvadoties nolika klausuli. Viņš mani noteikti nepavizinās, jo mēs brauksim katrs pats. Laiks atklāties!
Un labi nosvinēt vārda dienu 
