Atvainojos par kavēšanos! 
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Depugnes-run-in-aeternum-21/765684">http://spoki.tvnet.lv/literatura/Depugnes-run-in-aeternum-21/765684
Depugnes run in aeternum
Cīnies vai skrien mūžam
***
Pamostoties no rīta, veicu tās pašas procedūras, ko katru rītu. Atvērusi skapi, pamanīju ērtu, plandošu un īsu vasaras kleitiņu koši dzeltenā krāsā, kas bija atbilstoša pilsētas pasākumam ar vecvecākiem. Šodien uzkrāsoju tikai skropstas un uzklāju lūpu spīdumu, lai vecmamma neko neteiktu. Viņai īpaši nepatika pārlieku liela krāsošanās, bet tas ir saprotams. Arī es uzskatu, ka man tas nav vajadzīgs. Kad biju gatava, nokāpu lejasstāvā, kur tētis ar vectēvu jau dzēja rīta kafiju un apspriedās par mašīnām, bet brālis palīdzēja vecmammai slaucīt traukus. Mammai šodien bija jābūt agrāk darbā, tāpēc viņa noteikti aizgāja. Tikai tagad iedomājos,ka tēvs var nejauši izrunāties par manu motociklu sacīkšu noslēpumu. Tas noteikti nebija jāzin vecvecākiem, tāpēc cerēju, ka tā nenotiks. Man nebija ne jausmas, ko viņi domātu, un tas manī iedvesa bailes, un es notrīsēju domās par to. Arī Jama vēl nebija devis nekādu ziņu, bet parasti viņš ir neatlaidīgs un vajā katras desmit minūtes. Par Alanu es neko negribēju dzirdēt, bet Zens bija mans domu centrs. Pusnakti domāju par viņu un mūsu izlīgšanu, bet otro pusi, kad gulēju sapņoju par to pašu. Manā sapnī tika salīgts, mēs bijām iemīlējušies, visu laiku pavadījām kopā. Tagad vēlētos būt kopā ar viņu, ēst saldējumu un čalot parkā uz tā paša soliņa. Tā kā sapnī…
-Labrīt, Šīniņa!- vectēvs ar vecmammu korī iesaucās, un tētis pievienojās, novērsis skatienu no tikko paņemtās avīzes, brālis laikam nedzirdēja, jo tikai pēc pāris sekundēm salecās un pamāja. Man nepatika, ka mani tā sauca, bet tomēr maniem vecvecākiem tas likās jauki, tāpēc neko neteica. Šoreiz savu nepatiku atstāju savā ķermeņa tālākajā, tumšākajā kaktā.
-Labrīt,- es mīļi atteicu, tad visi atkal pievērsās savām lietām, bet es apsēdos pie ēdamgalda, paķerot vienu omas cepto ābolmaizīti. Kā es tās dievināju dēļ pufīguma,nepārspīlētā salduma un pievienotās mīlestības šķipsniņas. Nokodusi gabaliņu smalkmaizītes, sajutu, ka tās pildījums ir vēl silts. Visas garšas sajaucās un radīja garšas ceļojumu, kas man tīri labi patika.
-Es uztaisīju tavu mīļo karkādes tēju priekš ābolmaizītēm!- vecmamma man, uzlikusi maigo, lielo roku uz pleca, nolika priekšā krūzīti ar sarkanīgo tēju. Šī bija īpašā ābolmaižu tēja, ar ko vienmēr mielojos pie šī augļu garduma. Iedzērusi malciņu saldenā dzēriena, sajutos silti un savādāk, jo parasti dzēru kafiju. Lai arī tēja bija salda cukura dēļ, bija jūtams dabiskais skābums, kas sagatavoja dienai, kā kafija.
-Paldies, vecmāmiņ, ļoti garšīgi!- es sirsnīgi pateicos, jo jutu cieņu un lielu pateicību, kad man tika viss nolikts priekšā kā uz sudraba paplātes. Un tomēr tas, ka man tika ielieta tēja ir pieklājīgi, jo ja es to darītu pati, citiem izrādītu necieņu. Bet mūsu ģimene dažreiz pārkāpa Japānas cieņas izrādīšanas paradumus, protams tas nenotiktu lielās viesībās, kur būtu daudz viesu.
Kad biju izdzērusi tēju, apēdusi trīs ābolu smalkmaizītes un pateikusies par brokastīm, vecmāmiņa pasteidzināja: -Nu, ejam tavā dienas tūrē?- Viņa to noteica tik lustīgi un laimīgi, ka man palika silti ap sirdi. Prieks bija ļoti liels, kad vecvecāki, kurus redzi reti ir tik priecīgi par gaidāmo laiku kopā.
-Protams!- es iesmejoties iesaucos, uzskrēju pa trepēm, izlaižot pakāpienu, un paņēmu somu. Somā jau visu biju salikusi, tur atradās pilsētas karte drošībai, naudas maks, telefons, lūpu balzams un lapiņa ar pierakstītu dienas plānu.
Nojoņojusi pa kāpnēm, es biju gatava ceļam: -Dodamies!- Sauciens sapulcināja priekštelpā abus radus. Visi uzvilkām kurpes, es šodien devu priekšroku melnām sandalītēm. Man priekšgalā esam, izgājām no dzīvokļa, atvadoties no tēta un brāļa. Uldis šodien ies uz darbu, bet Haruki uz drauga dzimšanas dienas tematisko ballīti. Man uznāca smiekli atceroties, kā brālis nervozēja par savu pirāta kostīmu, ko vajadzēja iegādāties.
Brauciens ar ierasto liftu pagāja ātri, jaukā klusumā, kur dominēja mūsu elpas un klusais rūcošais lifts. Arī šoreiz es gāju priekšgalā. Pasveicināju šveicaru, kas mani apstādināja no aiziešanas: -Jaunkundz, man Jums ir sūtījums!- Es nedaudz apmulsu, jo nezināju, kas man varētu tikt sūtīts.
-Kas tieši?- es smaidīgi un ieinteresēti prašņāju viņu. Man tika pasniegts rožu pušķītis. Tieši tāds kāds man tika dāvāts pirmajā vakarā ar Zenu. Mūsu balle, pirmā deja, pirmais skūpsts… Pamanīju starp rozēm iespraustu mazu kartiņu sirds formā. Atvērusi to, plati pasmaidīju.
