Depugnes run in aeternum (19)6

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Depugnes-run-in-aeternum-18/764936">http://spoki.tvnet.lv/literatura/Depugnes-run-in-aeternum-18/764936

Depugnes run in aeternum

Cīnies vai skrien mūžam

Mēs bijām nonākuši pie okeāna, kur bija ļoti maz cilvēku, kas mani pārsteidza. Zens noparkoja motociklu mazajā stāvvietā, un mēs līdzās nogājām līdz pludmales smiltīm. Es novilku kedas un paņēmu tās rokās. Smiltis nebija siltas, jo saule jau vairs nespīdēja tik intensīvi. Tas bija ļoti jauki, ka Zens mūs atgādāja tieši šeit. Pludmale, tukšums, ūdens un puisis, kurš simpatizē.

-Vai tev patīk?- viņš ieinteresēti jautāja, vērodams gaišās debesis. Drīz vajadzētu sākt rietēt saulei, bet pašlaik tā vēl vizuļoja visā pilnībā. Saule likās kā cukurgailīts, kas tika zelēts, pārbīdot no viena vaiga uz otru. Saule palika arvien mazāk līdz tās vairs nebija, tāpat, kā konfekte, kuru apēda. Un nu vien palika atmiņas līdz nākamai dienai, kad tā uzausa virs horizontal no jauna.

-Te ir ļoti skaisti!- godīgi atbildēju vēl joprojām esam skata aizgrābta. Es nespēju beigt vērot debesis, kas ikdienā aiz augstajām ēkām nebija tik pārskatāmas. Debesis bija parastas zilas debesis, bet tomēr īpašas. Tām nebija gala, tāpat kā zemeslodei, jo tā bija lode, kurai varēja mūžīgi riņķot apkārt, nenokrītot no beigām, jo tādu nebija.

-Man prieks, ka tev patīk,- Zens jautādams saķēra manu roku, -nāc tuvāk pie ūdens!- Es paklausīju un pakļāvos viņam. Puisis mani veda uz ūdens pusi, jo iepriekš mēs atradāmies tik tikko iekāpuši smiltiņās. Dažus metrus pirms okeāna sākuma, mēs iekritām smiltīs. Sajūta bija ideāla. Debesis, ūdens, smiltis un Zens.

Es, skatoties uz lidojošajām un ķērcošajām kaijām, uzdevu jautājumu, kas man jau gadiem licis aizdomāties: -Vai tu esi kādreiz iedomājies, kā būtu ja tu būtu putns? Lidotu. Sajustu vēju spalvā. Izplestu spārnus un būtu brīvs.- Es bieži aizdomājos, kā ir būt brīvam no visa, kas radīts. Esot putns, tu spēj un vari darīt, ko gribi, lidot kur gribi un nedomāt par slikto. Noteikti arī šim lidotājam ir raizes, bet ne tik daudz, kā mums- cilvēkiem. Cilvēce ir radījusi pasauli tikai sev, nedomājot par pārējo. Mums ir daudz lietas bez, kurām pasaule būtu labāka. Es bieži iegrimstu nesaprašanā kāpēc ir radīta tāda nauda, vienas vienīgas problēmas. Cilvēki kļūst alkatīgi šīs lietas dēļ vai tieši pretēji, grimst nabadzībā, jo viņiem nav tik daudz šo mazo papīriņu. Es tik ļoti vēlētos būt putns, aizlidot prom no visiem.

-Pat ļoti bieži!- Zens iesaucās, izbojājot smalko klusumu, bet uzreiz saprata, ka jārunā lēnāk un ne tik skaļi, lai nesadragātu mierīgo atmosfēru, -Putns ir tāda radība, kas spēj aizlidot prom no visa. Tas ir brīvs, valda pats par sevi. Bet mēs? Mēs cilvēki pakļaujamies cits citam, mums svarīga ir nauda, bet bez tās nevar. Ne šodien.- Viņa teiktais mani vēl vairāk iegremdēja pārdomās, pārdomās par visu. Kas es esmu, kas es būšu. Vai pakļaušos kādam, vai kāds pakļausies man. Tā būs mistērija līdz brīdim, kad sasniegšu to. To punktu, kur mans liktenis tiks uzrakstīts tālāk, kā grāmata.

Pagriezu galvu uz viņa pusi, manos matos sabija vēl vairāk smilšu, jo gulējām tajās, un apstiprināju viņa teikto: -Tava doma ir dziļa un patiesa, arī es tā uzskatu!- Es jutos, kā runātu ar filozofu vai cilvēku ar dziļu dvēseli. Nekad nebiju domājusi, ka Zens ir tiks labs sarunu biedrs un brīnišķīgs cilvēks. Ne tā kā Alans.

-Labi, tūlīt vēl sāksim raudāt!- viņš pieleca strauji kājās un izbiedēja mani, -Gaidi, tūlīt būšu!- Tas mani nostādīja muļķīgā situācijā, jo nesapratu neko, ko viņš tikko izdarīja, kur aizskrēja. Man atlika vien sēdēt un gaidīt. Centos vairs nedomāt visas skumīgās un nopietnās domas, bet ļauties mirklim. Plūst pa straumi, izbaudot katru minūti ar šo puisi. Es nebiju līdz galam viņu iepazinusi, bet ar katru sekundi ierakos dziļāk viņa prātā, vēl ne sirdī. Zens nebija tāds par kādu izlikās skolas laikā, viņš bija daudz trauslāka būtne. Lai vecāki neuztrauktos, es viņiem piezvanīu un pabrīdināju, ka kavēšos.

Dzirdēju, kad kāds nāk pa smiltīm, un pagriezos pret nācēju. Tas bija Zens, nesot rokās divas Starbuks kafijas krūzītes: -Es īsti nezināju kāda tev garšo vislabāk, bet paņēmu,- viņš teica, sniedzot man silto trauciņu.

-Mmm, vaniļas latē,- es, baudīdama šo aromātu, nodūdoju. Man nevajadzēja nosaukt kafijas nosaukumu, ja šī bija vaniļas. Viena no iecienītākajām un gardākajām. Es nezinu, kā Zens iedomājās tieši par šo kafiju, bet viņš trāpīja mērķī.

-Tad jau es uzminēju!- viņš iesmējās, un tālāk mēs klusējām. Abi dzērām silto kafiju un vērojām debesis, kas jau sāka iekrāsoties. Saule rietēja, tāpēc debesjums zaigojās oranžās, violetās, sarkanās un rozā krāsās, bet pa vidu pati pērle jeb saule. Man bieži nesanāca vērot saulrietus tik skaistus, jo saules pazušana aiz māju jumtiem nav tas pats. Tagad tā iepeldēja okeānā, atstājot aiz sevis vien tukšu, krāsainu vietu.

Kad Zens bija izdzēris savu dzērienu, nometa krūzīti blakus kājām un piedāvāja traku plānu: -Gribi nopeldēties?- Ūdens likās stindzinoši auksts, bet nebūt tāds nevarēja būt, jo laiks bija silts. Vēl jo vairāk pati ideja bija trakulīga. Meitenēm vajadzētu aizdomāties, ka nav peldkostīms, bet es par to nemaz nedomāju.

-Tagad peldēt?- es neticīgi pārvaicāju. Tas varētu būt jautri, bet varētu izvērsties traki. Traki jautri! Iedomājoties Zena ķermeni, kas spīdētu caur apģērbam ja tāds vispār būtu, man pārskrēja tirpiņas.

Viņš tikai uz manu jautājumu pārliecinoši pamāja, iesmējās un novilka kreklu. Es atsēju flaneļa kreklu, kas bija ap vidukli un no kabatas izņēmu telefonu. Visu noliku kaudzītē ar kedām un sāku skriet ūdenī, nedomājot par atlikušajām drēbēm. Skrienot nopakaļ, izaicinoši nosaucu: -Noķer mani, ja vari!-