Esmu atpakaļ!
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Depugnes-run-in-aeternum-15/763830">http://spoki.tvnet.lv/literatura/Depugnes-run-in-aeternum-15/763830
Depugnes run in aeternum
Cīnies vai skrien mūžam
***
Piebraukusi pie tās pašas Starbuks kafetērijas, novietoju motociklu ielas malā un iegāju telpās, kas kārdinoši smaržoja pēc svaigas, grauzdētas kafijas, karameles, vaniļas un citām apreibinošām smaržām. Šī smarža mani apbūra vienmēr, bet pašlaik mana prioritāte bija Alans un saruna ar viņu. Puisi pamanīju sēžam pie divvietīga galdiņa loga pusē. Viņš nervozi maisīja kafijas dzērienu, kaut gan viss cukurs noteikti sen bija jau izkusis.
-Čau, Alan!- pasveicināju, bet viņš vispār nereaģēja, Alans bija iegrimis šķietami nopietnās domās, tāpēc ķēros pie fiziskas atmodināšanas, piebakstot viņam plecā, -Zeme izsauc Alanu!- No malas izskatījās ļoti dīvaini, puisis skatās vienā punktā, maisa kafiju jau kuro minūti, bet meitene runā ar tukšumu un baksta viņam. Patiesībā man bija diezgan vienalga, ko par mani domā, bet vienmēr interesanti likās vērot citus un iedomāties sevi dažādās dzīves situācijās no malas.
-Āā, nepamanīju tevi, čau, jā!- viņš satrūkās un diezgan nesakarīgi nobēra visu, ko domāja tajā brīdī, kas mani mazliet sasmīdināja. Vispār es savas emocijas nesapratu, vienu brīdi es smējos, kā kutināta, bet otrā brīdī jau krītu panikā. Vai tā bija pubertāte vai stress paliks mistērija līdz brīdim, kad viss noskaidrosies.
-Paņemšu kafiju,- noteicu, pasmaidīju un piecēlos, lai aizietu pie letes. Izvēlējos vaniļas latē, kas man likās viss piemērotākā šim brīdim, salda, bet ne ļoti, vienkārša, bet eleganta. Ideāli!
-Labi, stāsti, kā tu esi pārliecināta par Jamas klātbūtni?- Alans uzreiz uzdeva tiešu jautājumu, kas biju apsēdusies un sākusi mieloties ar savu dzērienu. Viņa tiešums man patika, tas bija mums kopīgs, neko nevilkt garumā un nerunāt aplikus.
Es noliku kafijas krūzi uz apaļā galda un iesāku visu, sākot no izlaiduma dienas: -Labi, pirmkārt, man vakar bija izlaidums.- Es runāju lēni, bet pietiekami ātri, lai visu uztvertu, bet tā vien likās, ka kādam te nebija pacietības.
-Apsveicu ar skolas beigšanu!- viņš noburkšēja, -Bet kāds tam sakars ar to kretīnu?- Tik maz esam pazīstami, bet atradu jau viņa pirmo trūkumu. Alans bija ļoti nepacietīgs un diemžēl slikts sarunu biedrs. Mani ļoti kaitināja, ka nenoklausījās visu sakāmo līdz galam un pārtrauca pusvārdā.
-Tur jau tā lieta, ka viņš vēroja mani izlaidumā, uzstāšanās laikā!- es aizkaitināta apgaismoju Alanu, kas neticīgi uz mani skatījās. Man arī negribējās ticēt, ka šis briesmīgais cilvēks tik vienkārši atnāca, nebaidoties par notveršanu vai atpazīšanu. Ja es būtu viņa vietā, tad simts reizes apdomātu, ko es idiots daru un ar, ko riskēju tikai, lai pabiedētu septiņpadsmit gadīgu skuķi. Es jau sen būtu no bailēm par pieķeršanu eksplodējusi.
-Nu to es saprotu,- viņš pārsteigti novilka, kad ieturēju tikai mazu pauzi, lai turpinātu runāt. Tika atklāts arī otrs Alana trūkums, viņš ir ne tikai nepacietīgs, bet viņam arī lēni pielec. Es atklāti izrādu, lai puisis paklusētu, bet tas nelīdz un tiek aizmirsts. It kā saprot, bet neņem vērā…
-Tu vienreiz paklusēsi?- es aizsvilos, varbūt biju pārāk skarba, bet tā jau mans garastāvoklis, lai gan bija labs,atradās uz robežas un es varēju jebkurā brīdī uzsprāgt. Mierīgi ieelpoju aromatisko kafetērijas gaisu, kafijas smarža mani nedaudz nomierināja, tāpēc lēnām turpināju stāstīt, sākumā pabrīdinot: -Ja tu vēl bildīsi kaut vienu nejēdzīgu vārdu, es par sevi negalvoju. Tātad, Jama ne tikai mani vēroja izlaidumā, bet šodien, pirms pāris stundām bija atnācis uz slimnīcu, kur es gaidīju draudzeni, piedraudēja, ka atgriezīsies un aizgāja.- Es nezinu vai no visa, ko īsumā pateicu, kaut ko varēja saprast, bet ceru, ka varēja. Mans prāts nenesās domāt, kā labāk izskaidrot.
Viņš uz mani ieinteresēta paskatījās, un man jau likās, ka Alans tomēr ir pietiekami gudrs, tomēr manas cerības tika sagrautas: -Kāpēc tava draudzene bija slimnīcā?- Nu vai tiešām tas bija svarīgākais. Alans šodien laikam nebija izgulējies un īsti nesaprata situācijas nopietnību. Šoreiz mans prāts jau sniedza impulsus smadzenēm, lai tās paceltu rokas un iekrautu pa šī puiša skaisto sejiņu.
-Tu tikai tēlo idiotu vai esi tāds?- es bezcerīgi iesaucos, -Man varbūt iziet vai turpināsim?- Man šī saruna likās bezjēdzīga. Es nezinu kāpēc Alans nespēja tik ļoti koncentrēties, bet tas mani ļoti nokaitināja.
-Labi, piedod, turpinam,- viņš nopūtās un sajutās vainīgs, bet tas mani nemaz neaizkustināja, -vakar vienkārši bija ballīte, un es nedaudz par daudz iedzēru.- Manas aizdomas apstiprinājās, bet tam visam klāt nāca arī paģiras. Puisis bija kārtīgi ballējies, nedomājot par nākotni. Es arī tā varētu, bet jutos diezgan nopietni noskaņota uz Jamas apturēšanu.
-Nu, tad nākamreiz neiedzer nedaudz par daudz,- es uzbraucoši noburkšķēju, -ko tu domā darīt tālāk?- Cerēju, ka vismaz šajā brīdī Alans atgriezās realitātē, sāka saprast lietas nopietnību. Ne jau katru dienu pie tevis atceļo pagātne, ko esi atstājis aizmuguras, un draud atriebties. Kad es iedomājos par situācijām, kas varētu notikt, ja Jama mani notvertu, mana sirds bailēs notrīs.
-Es nezinu, varbūt viņu izprovocēt?- viņš domīgi runāja. Šī ideja bija pilnīgi bezjēdzīga, tāpat kā Alans šajā siltajā vasaras dienā. Cilvēkam vajadzēja būt priecīgam, domājošam un burtiski starojošam, bet es esmu sapīkusi un par Alanu labāk paklusēšu.
-Un uz ko novedīs tava provocēšana?- es neizpratnē un tēlotā vienaldzībā vaicāju puisim. Tā vien likās, ka viņam nebija atbildes uz manu nozīmīgo jautājumu. Viņam nebija atbildes ne uz vienu jautājumu. Ne šodien.
Alans jau sāka aizdomāties, kad iezvanījās puiša telefons, melodija bija kaitinoša, un viņš par laimi to ātri pacēla: -Čau, Samant!- cerēju, ka saruna ātri beigsies un mēs varēsim turpināt, bet viņš kā runāja tā runāja, -Tu jau drīz būsi? Labi, sagaidīšu, bet cikos tieši tu būsi stacijā?- Tas jau sāka kļūt smieklīgi. Mēs runājām par savu glābšanos, bet te viņš ikdienišķi sarunājās ar kaut kādu Samantu. No sirds izrunājies, puisis pielika roku priekšā klasulei un man nočukstēja: -Samanta, viņa drīz būs stacijā un šeit paciemosies!- Ar to man pietika, lai izietu no šīs telpas un šodien vairs nesatiktu Alanu. Tas bija tik muļķīgi, bezrūpīgi no viņa puses. Mana pacietība bija galā.
-Ak, izgulies taču!- es viņam aizkaitināta uzbļāvu un izgāju no kafejnīcas. Šis puisis sabojāja manu garastāvokli nepilnu desmit minūšu laikā, bet es zināju savas nomierinošās zāles. Uzkāpu uz motocikla un devos pretī mieram.
