local-stats-pixel

Depugnes run in aeternum (11)0

Laba dieniņa! emotion

Nodaļa vēl pa mierīgo, bet necerat, drīz sāksies kaut kas traks. Es gan nezinu, kas bet būs!emotion

Apakšā dziesma ko iesaku atskaņot.emotion

Jauku lasīšanu un izbaudiet jauko dienu!emotion

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Depugnes-run-in-aeternum-10/763185">http://spoki.tvnet.lv/literatura/Depugnes-run-in-aeternum-10/763185

Depugnes run in aeternum

Cīnies vai skrien mūžam

***

Iegāju zālē, kas veda uz deju zāli un pārskatīju telpu, lai atrastu Zenu. Un tur viņš stāvēja, ģērbies melnās džinsa biksēs un baltā kreklā, vienkārši, bet skaisti. Redzēju, ka daudzas meitenes met acis uz viņu, bet es biju tā, kas ar šo puisi pavadīs vakaru. Eleganti gāju pāri telpai, kāmēr mani vēroja daudzi skaudīgi acu pāri. Zens bija viens no skolas skaistākajiem puišiem, kā arī populārākais, kas bija iemesls skaudībai. Nevaru jau teikt, kad es biju nepopulāra, arī man bija vieta ietekmīgo bariņā, bet tur es nebiju vienīgā meitene.

-Tu izskaties burvīgi!- viņš sapņaini noteica, kad biju sasniegusi savu mērķi jeb puisi. Man patika, ka viņam patika. Tas viesa pārliecību par sevi, un man šodien bija plāni kārtīgi izklaidēties. Bet tā kā alkohols nebija pieejams, nepiedzeršos un neizdarīšu kļūdu uz vienu nakti.

Es žilbinoši pasmaidīju un atmetusi blondos matus, pateicos, atbildējusi rokas sniegšanas piedāvājumam: -Paldies, un arī tu izskaties satriecoši!- Man tiešām patika šī vienkāršība, bet tajā pašā laikā elegance.

Tā mēs sadevušies rokās un citu skatienu pavadīti iegājām deju zālē. Es cerēju, ka šo vakaru nekas neizbojās. Un tā arī bija. Mēs abi dejojām plātot rokas un ķēmojoties. Tas bija neaizmirstami, tauriņi manī trakoja un palielināja patiku pret šo puisi. Parastās dienās viņš bija skarbais čalis, bet šajā vakarā uzmanīgs un romantisks džentlmenis. Kad pienāca kārta lēnajai dejai es sajutos kā paradīzē. Zens uzlūdza mani uz deju, tika atskaņota Eric Clapton “Wonderful tonight”, no sākuma abi bijām nedaudz neveikli, bet sajutuši viens otru, dejojām vienā ritmā, plūstoši, riņķojot pa deju zāli. Šīs bija manas labākās nepilnās četras minūtes, ko pavadīju ar kādu puisi. Ja iepriekš tauriņi tikai lidinājās manī, tad tagad tie mērķtiecīgi lauzās ārā, lai izrādītu sevi visā pilnībā. Mana sirds strauji pukstēja, bet lūpas kustējās līdzi dziesmu vārdiem. Šī deja bija burvīga, ļoti burvīga, ļoti, ļoti burvīga!

-Varbūt aizejam pastaigāties?- pēc lēnās dejas beigām Zens piedāvāja, un es piekritu. Biju jau sākusi pagurt un gaiss zālē bija smacīgs, tāpēc pastaiga nāktu tikai par labu. Abi izgājām no ģimnāzijas ēkas un devāmies parka virzienā. Tur bija mierīgi, kā arī skaista daba.

-Šīna?- viņš man vēlējās ko jautāt un es atbildēju ar skatienu, ieinteresētu skatienu, -Tu jau zini, ka es uz dejām uzaicināju tieši tevi, kaut gan varēju aicināt jebkuru.- Man likās, ka viņš kautrējās runāt, bet vēlējās pavēstīt ko svarīgu.

-Saki ko vēlējies!- es viņam uzsmaidīju siltu smaidu, lai iedrošinātu. Liekās, ka tas palīdzēja, jo Zens manāmi atslāba.

-Nu, tu, nu, Šīna tu man liecies īpaša, ne tāda kā citas!- no sākuma viņš stostījās, bet tad visu nobēra kā pupas, -Un es vēlējos piedāvāt vēl kādreiz kaut kur aiziet?-

-Tu mani uzaicini uz randiņu?- es smaidīju kā maija saulīte, ķircinot puisi. Tas mani ļoti iepriecināja, jo liecināja, ka viņa interese pret mani ir patiesa.

Viņš man veltīja pārmetošu skatu, jo kā es varēju tik grūtā brīdī kaitināt: -Es nezinu vai tas ir randiņš, bet vai tu gribētu?- Tas mani fascinēja, ka šis kādreiz necaursitamais un neaizskaramais puisis kautrējās kā samīlējies tīnis. Bet tomēr tas bija ļoti mīļi, kā arī diemžēl uzjautrinoši.

-Es nezinu vai es gribētu,- kaitināju viņu, kaut gan atbildi zināju jau pašā sākumā, kad tas viņu samulsināja es atzinos, -protams, ka gribētu! Es tikai kaitinu tevi!- Šī ziņa Zenam lika nomierināties, jo tas tiešām laikam ir grūti uzlūgt meiteni uz randiņu, nu vismaz tikšanos!

-Te ir tik skaisti!- sapņaini nodūdoju, kad bijām nonākuši parkā. Vakarā bija satumsis, un koku ēnas laternu gaismā izskatījās burvīgi. Ar Zenu gājām esot vienam no otra ar dažu centimetru atstarpi. Tā vien likās, ka viņš vēlējās roku aplikt man ap vidukli, bet tomēr paturēja tās pie saviem sāniem. Tas atstāja labu iespaidu, jo puiši kurus neinteresē sieviete kā personība, to jau sen būtu izdarījuši.

Apsēdāmies uz kāda soliņa koku paēnā, un kādu brīdi pavadījām patīkamā klusumā, kad Zens ierunājās, iznīcinot trauslo klusumu: -Par ko domā kļūt nākotnē?- Tas mani nobiedēja, jo biju pieradusi pie vēja šalkoņas un naksnīgo putnu dziesmas.

-Man ir ideja mācīties par arhitekti, bet vēl ir nedaudz laika apdomāt visas iespējas,- atbildēju un tūlīt pat pati uzdevu tādu pašu jautājumu, -un kādi ir tavi plāni?- Šis dialogs palīdzēja iepazīt vienam otru tuvāk, jo par Zenu es nezināju ļoti daudz. Patiesībā neko, vārds, dzīvesvieta, vecums un skola ir sīkums. Bet sīkumi taču veido pasauli!

-Nu tad zinu pie kā vērsīšos, kad man vajadzēs projektēt personīgo villu!- viņš iesmējās, man patika viņa humora izjūta, puisis neaizmirsa arī atbildēt uz jautājumu no manas puses, -Ja godīgi es vēlos būt pavārs.- Tas mani pārsteidza, jo biju iedomājusies Zenu, kā juristu vai iespaidīgas firmas vadītāju, bet ne pavāru. Iedomājoties skatu, kur viņš ar pannām rokās gatavo, manā sejā iezagās smaids.

-Tad es iešu pie tevis ēst!- iesaucos un abi sākām bez iemesla smieties. Man patika uzturēties šī puiša sabiedrībā, ar viņu bija jautri. Vismaz pirmajā reizē. Un es labprāt kādreiz nogaršotu Zena pavārmākslu. Prāts izspēlēja teātri, kur mēs sēžam viņa restorānā un baudām paša gatavotu lasi un marcipāna torti. Tas būtu tik jauki, pēc šīm domām man palika silti ap sirdi, bet ne pašai, jo nodrebinājos vēsā gaisa dēļ. Silti bija tikai sirdij, un es biju aizmirsusi paņemt žaketīti no skolas garderobes.

-Vai tu drebi?- puisis uzreiz uztvēra to, ka man ir vēsi. Lai arī viņam nebija jaka, Zens nesala, tāpēc viņš mani pievilka tuvāk, un nu starp mums nebija nekādas iedomātas barjeras. Un es nepretojos. Es izbaudīju, nolikdama galvu uz viņa pleca. Kad pacēlu galvu un paskatījos uz viņa pusi, sapratu, ka puisis mani ir visu laiku vērojis. Mūsu acu skatieni satikās, tā mēs brīdi skatījāmies pētot otra skaistās acis. Zenam bija brūna acu krāsa ar dzeltenu nokrāsu. Pēc acu anatomijas izpētīšana es sāku tuvināties puisim un viņš man. Līdz mūsu lūpas saskārās…



114 0 0 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 0

0/2000