"Helēna, man tevi vajag satikt. Tu zini par ko mums jārunā un pēc iespējas ātrāk! Kā būtu ar rītdienu? Lūdzu neignorē šo vēstuli un atbildi kad vari. Nevaru par tevi beigt domāt. "
Šādu vēstuli saņēmu no Džaspera, tā paša Džaspera. Biju nedaudz pārsteigta un nezināju ko lai dara. Dīdijos pa balkona dīvānu kā uzvelkamā lelle.
"Sveiks, diemžēl visu nedēļas nogali nebūšu mājās dažādu iemeslu dēļ. Varbūt kādu citu dienu."
Nosūtīju vēstuli un sāku meklēt telefonu. Atradusi īsto numuru sāku zvanīt un gaidīju, kad sāks runāt man tik mīļā un jau no bērnības pazīstamā balss. Nemaz negaidīdama ko teiks cilvēks otrā pusē, vienkārši sāku runāt.
"Ričard, es šovakar braucu pie jums, gribu uz laiku tikt no šejienes projām. Gaidiet!"
"Protams, Hel! Mēs tevi gaidām!"
Zēns priecīgā balsī atbildēja. Kad beidzām runā es uzreiz aizvēru datoru un sāku rosīties. Paņēmu Louis Vuitton somu, kuru parasti izmantoju īsajiem ceļojumiem un sāku tajā likt dažādas mantas. Zobu birste, tīra apakšveļa, pidžama, Chanel rokas somiņa, kosmētikas maks, bezpapēžu laiviņas, planšetdators, viltoti personu apliecinoši dokumenti. Tā kā es vēl neesmu pilnagīga, tad tie reizēm noder cigarēšu pirksānai un citām lietām. Turklāt viltojums bija precīzs un veikalos to nepārbauda. Pa to laiku, kamēr Martins gatavoja mašīnu, es iegāju dušā un kārtīgi pārdomāju turpmāko rīcību (Martins ir universāla personība mūsu mājās) . Aizbraukšu uz pilsētu, satikšu savus vecos labos draugus bez kuriem nevaru dzīvot un tad mēs iesim nakts dzīvē. Svētdienas naktī būšu atpakaļ.
Izgājusi no dušas, izfēnoju matus un atstāju tos dabīgi čirkainus, kādi man tie bijuši vienmēr. Uzvilku tumši zilu Džededija Endžela ballīšu kleitu, melnas Manolo augstpapēžu kurpes un uzkrāsoju asins sarkano Chanel lūpukrāsu. Visā visumā izskatījos diezgan grandiozi satriecoši. Bālā āda īpaši izcēla tumši zilo un koši sarkano. Lūk tas ir mans stils.
Kad beidzu pati sevi apjūsmot, tad ātri kāpu lejā pa trepēm. Ātri atvadījos no mammas, kura jau bija pārnākusi no darba, ļoti īsi izklāstīju savu nākamo divu dienu darbības plānu un gāju ārā uz mašīnu - melnu Mercedes SUV, kurš jau mani gaidīja pie terases.
Braucot cauri mazpilsētai, redzēu vairākus jauniešu bariņus. Nav jau brīnums, ir taču piektdienas vakars. Visi bez izņēmumiem noskatījās uz mašīnu, kurā sēdēju aizmugurējā sēdeklī. Zinu, ka neviens mani neredzēja, jo mašīnai ir tonēti stikli, kas ļauj saglabāt savu noslēpumainību. Un man nevajadzēja to, lai pirmdien mani apraktu miljons jautājumi par to, ko es darīju jaunākā modeļa Mercedes SUV aizmugurējā sēdeklī.
Nevienam no skolas nav jāzin nekas par manu īsto dzīvi. Tas būtu pārāk nepanesami.
Drīz vien man palika garlaicīgi un es paņēmu vienu no atdzesētajām kolas bundžām, kas stāvēja saldējamā kastē zem sēdekļiem, attaisīju to, mazliet atdzēru un pielēju klāt nedaudz Jagermeister.(Martins vienmēr rūpējās par to, lai mašīnas bārā nekā netrūktu.) Man vajadzēja nedaudz atslābināties. Sāku spaidīt telefonu, skatīties pēdējos ierakstus savā Twitter kontā lai tikai būtu ko darīt. Ceļš no manām tagadējām mājām līdz pilsētai parasti ilga vismaz 4 stundas, par spīti tam, ka Martins nebija no tiem lēnajiem braucējiem.
Redz, ka Džasperam tomēr neesmu melojusi. Nebūšu mājās visu nedēļas nogali.
No ceļojumu somas izņēmu mazo rokassomiņu un sāku tajā likt nepieciešamās mantas: telefons, maks, dokmenti, lūpukrāsa. Tas laikam viss.
Paskatījos pulkstenī.
"Ak Dievs, vēl tik ilgi"
Es nodomāju un izņēmu planšetdatoru, jo bija atlikušas vēl 3 stundas. Skatoties filmu, nemanot aizmigu...
