local-stats-pixel

Dejoju tev. /4/0

78 0

Nedaudz aizrāvos. :))

Dejoju tev. /3/

Sjū neatceras, kas notika iepriekšējā vakarā. Pēc patēva un pamātes sarunas, viņa vairs neko nesaprata, un liekas pat nevēlējās saprast. Meitene bija nepatīkami pārsteigta, apmulsusi un dusmīga. Viņa aši pārģērbusies, aizgāja gulēt. Viņa gribēja visu ātrāk aizmirst. Vismaz uz neilgu laiku.

Šorīt ārā puteņo un pūš auksts vējš. Cilvēki steidzas uz darbu. Vienīgi Sjū vēl guļ. Parasti viņu modina vai nu Laila, vai nu patēvs. Šoreiz neviens. Acīmredzot, uzskata, ka Sjū vajag pagulēt, atjēgties no pārsteiguma un vienkārši pāris dienas palikt mājās, lai visiem būtu mierīgāk. Viņa izpūta elpu. Šodien ir ķīmija un viņa jau tā neko nesaprot, viena izlaista diena viņas zināšanas nepalielinās.

Viņa izdzird kā pirmajā stāvā aizcirtās ciet ārdurvis. Sjū palika viena pati un viņai nav ko darīt. Meitene lēni pieceļas un izstaipās. Šādi rīti viņai nepatīk. Vienmēr viņa cēlās un zināja ko tajā vai šajā dienā darīs – ies uz skolu vai kārtos istabu. Varbūt gatavos dāvanu priekš kāda tuva cilvēka. Vai ar pamāti taisīs ēst. Vienmēr viņai bija gatavs plāns. Šoreiz tā nav.

Sjū slinki aiziet līdz virtuvei, pa ceļam ieskatoties spogulī. Lai arī viņa nogulēja gandrīz divpadsmit stundas, meitene izskatās it kā būtu tikai sešas. Zem acīm ir milzīgi riņķi, acīs vēl joprojām mājo miegs. Mati ir izspūruši uz visām pusēm. Viņa grib vēl pagulēt, tomēr dodas uz virtuvi. Varbūt kāds atstāja zīmīti ar lietām ko viņai šodien jāizdara.

Šī māja nav liela, bet priekš pieciem cilvēkiem, no kuriem divi parasti pēc mēneša aizbrauc uz savu māju, pilnībā pietiek. Pirmajā stāvā ir viesistaba, virtuve un maza tualete. Vienas durvis ved uz garāžu, kur, kad visi ir mājās, stāv divas mašīnas. Viena patēva, otra Lailas. Savukārt, otrajā stāvā ir trīs guļamistabas – Sjū, vecāku un Lailas, viena tualete un vannas istaba. Visā māja dominē tikai gaišās krāsas, visvairāk maigi dzeltenā, kas Sjū nomierina.

Kā jau Sjū arī domāja – uz galda tiešām ir zīmīte, uzrakstīta nerūpīgā rokrakstā.

“Pamodies? Neviens tevi nemodināja, jo mamma uzskata, ka tev ir jāatjēdzas. Viņa teica, ka tu nobālēji un kļuvi gandrīz kā līķis, kad uzzināji, ka viņi ir pilsētā. Protams, neviens tevi neatstāja bez darba, zinot kāda tu esi. Uz galda ir nauda un tev ir jānopērk viss, kas ir šīs lapiņas otrajā pusē rakstīts. Kā arī, jāuztaisa makaroni ar gaļu. Var bez gaļas, ja neatceries kā taisīt. Šovakar atbrauc Ēriks, tāpēc mēs ar Anastasiju jau esam savās mājās, bet vecāki aizturēsies darbā. Ja garlaicīgi – zvani. Atbraukšu tev pakaļ.

Labu dienu, labu vakaru un labu nakti,

Laila.”

Sjū pakasa pieri. Laila vienmēr uzvedas kā sapīpējusies, ja zina, ka atbrauks viņas vīrs. Viņai jau vakar no rīta vajadzēja tā uzvesties. Viņi taču kā samīlējušies balodīši vēl līdz šim laikam. Laila nekad nevar sagaidīt, kad viņš atbrauks un viņš - kad satiks beidzot savas meitenes. Sjū liekas, ka tas ir par traku pat priekš parastiem jauniešiem. Bet ko viņa var zināt?

Kad Sjū izdzird durvju zvanu, viņa saspringst. Visiem ir šīs mājas atslēgas. Ja arī viņi kaut ko aizmirstu, tad attaisītu durvis ar savām atslēgām, it īpaši ja domātu, ka viņa vēl guļ. Sjū klusi, sperot uzmanīgus soļus pieiet pie ārdurvīm. Viņa pieliek ausi pie durvīm un cenšas kaut ko saklausīt. Nevienu nedzird.

-Sjūzena, es zinu, ka tu tur esi!- kāds stipri iesit pa durvīm.

Negaidot tādu sitienu, Sjū nokrīt uz grīdas un sasit dibenu. No meitenes mutes izskan vaids. Tas, nu, gan bija sāpīgi.

-Es tevi tikko dzirdēju,- vīrietis smejoties noteica.

Kaut kur dzirdēta balss… Sjū pēkšņi saprot, ka tas ir tas pats vakardienas vīrietis. Tas ir tas, kurš viņu brīdināja un vēlāk aizveda uz mājām. Viņa mirkli šaubās - vērt durvis vaļā vai nē. Priekš kam viņš vispār atnāca? Tomēr labi padomājot, Sjū atver durvis un cer, ka nožēlot nevajadzēs.

Sjū ir šausmīgi pārsteigta ieraugot aiz durvīm ne tikai to vīrieti, bet arī kādu jaunekli, kuru meitene ir redzējusi dejās. Pēc brīža viņa saprot, ka – jā, tas ir viens no tiem diviem jauniņajiem puišiem. Tikai šoreiz viņš nemaz neizskatās pēc "pareizā" un ja Sjū pareizi atceras, tad viņam bija brilles, kuru tagad nav virsū. Viņš šobrīd līdzinās šim vīrietim. Meitene pieļauj iespēju, ka viņi varētu būtu radinieki. Vai arī viņiem abiem ir līdzīgs ģērbšanās stils.

-Man likās, ka jūs esat viens,- viņa nomurmina.

-Kā redzi, nē,- viņš atbild. –Ieaicināsi, lai mēs spētu normāli parunāt un tu nesaltu stāvot gandrīz vai ārā?

Viņa pat nepamanīja, kurā brīdī sāka drebināties un apskāva sevi ar rokām. Par ko parunāt? Ko viņi te dara? Kāpēc viņi atnāca tieši deviņos nevis vēlāk? Sjū aicināja viņus iekšā un aši aizvēra durvis, tiklīdz viņi ienāca.

-Noģērbjaties un nākat uz virtuvi,- Sjū pasaka.

Viņa dzirdēja kā abi divi vīrieši klusi sarunājas savā starpā. Sjū tā vien vēlējās izdzirdēt ko viņi tur murmina, bet tā vietā viņa apsēdās pie galda un gaidīja. Viņa cerēja ātri iesākt un ātri pabeigt šo “sarunu”.

Abi divi iegāja virtuvē un apsēdās pretī Sjū. Vīrietis izskatījās tieši tāpat kā vakar, nekas nemainījās, ja nu vienīgi cepures nav. Viņš ir blonds. Toties jauneklim ļoti atbilst apzīmējums sliktais puisis. Var redzēt, ka viņš rūpējas par savu izskatu un uz brīdi pat Sjū nokaunas par to kādā izskatā viņa tagad ir. Pidžama ar lācīšiem, mati izspūruši, zem acīm riņķi.

-Mēs, vai drīzāk es, vēlētos tev palīdzēt. Pasargāt,- vīrietis iesāka. -Un...

-Labi,- Sjū pārtrauca vīrieti. –Tikai no sākuma paskaidrojiet, kas tieši jūs esat. Kāpēc jūs tik ļoti vēlaties man palīdzēt? Es vakardien neko nesapratu.

Viņa pat nezina viņu vārdus! Un iemesls? Kāpēc toreiz viņš neglāba, bet tagad vēlas pasargāt? Kāpēc šis puisis atnāca viņam līdzi?

-Mani sauc Stīvens, bet šis ir Roberts, visi viņu sauc par Robu,- vīrietis uzsmaida Sjū. –Man jau ir pāri četrdesmit, kamēr Robam vēl tikai divdesmit trīs, ja nemaldos. Viņš ir mana drauga dēls. Ļoti izpalīdzīgs jau kopš bērnības.

Izklausās pēc reklāmas,- nodomā Sjū.

-Kāpēc es vēlos tev palīdzēt?- Stīvens jautā. –Es jūtos vainīgs par tavu bērnību. Pie tam, tagad, kad esmu tev pietuvojies, man tāpat draud briesmas. Ko es zaudēšu?

-Un kā jūs mani taisāties “pasargāt”?- Sjū parādīja ar pirkstiņiem pēdiņas. Viņa sajuta dīvainu drosmes pieplūdumu, it kā viņa būtu pārliecināta, ka viņi neko nenodarīs.

Sjū patīk būt tādai – varētu pat teikt brīvai, bet tas nebūtu tas. Līdz brīvībai vēl tālu. Varbūt "drosmīgai" derētu labāk?

-Robs varētu būt tavs sargs,- Stīvens piedāvāja. –Viņš jau piekrita.

Sjū uzmeta neuzticīgu skatienu Robam. Viņš vispār kaut ko māk? Roku muskuļi, protams, viņam ir iespaidīgi, bet vai tas kaut ko dos? Vai viņš spēs izmantot savu spēku gudri un nenodarot sev sāpes vairāk nekā pretiniekiem? Meitene šaubās, jo viņš izskatās pēc tāda, kuram izskats ir svarīgāks par visu.

Robs cieši skatoties uz Sjū, parāda pistoli. Viņa noelstas. Vai tā ir īsta? Viņš taču nešaus uz viņu, vai ne? Puisis neganti uzsmaida un Sjū nodrebinās. Viņš taču viņu nenobeigs ātrāk nekā viņas ģimene! Sjū skatās kā viņš atkal noslēpj ieroci.

-Skatos, jūs sadraudzēsieties,- Stīvens nedroši iesmejas.

-Nav šaubu,- pirmo reizi šīs sarunas laikā, ierunājās pats Roberts.

Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 0

0/2000