Piedošanu par kļūdām. :)
Sporta dejas. Strauji soļi. Vienīgā vieta, kur Sjū nebaidās darīt straujas, noteiktas kustības. Sporta dejās vajadzētu iet jau no pašas bērnības, bet viņa sāka iet no piecpadsmit gadiem. Agrāk vienkārši nebija iespējas. Šķiet, meitene ir kā radīta sporta dejām. Ar Sjū lepojas visa viņas jaunā ģimene, un pat mazā Anastasija, Lailas meita.
-Sveika, Sjūzena,- Edgars sveicina, tikko ienākušo meiteni.
Sjū pamāj ar galvu. Viņa novelk šalli un jaku. Sapurina matus, cenšoties tik vaļā no aukstajām sniegpārslām. Aukstums viņai atgādina to istabu, tā istaba - tos gadus, tie gadi – tās sāpes, bet sāpes – pāridarītājus. Meitenei nekad vairs nepatiks ziema, lai gan kad viņai bija četri gadi un neviens viņai pat pirkstiņu neriskēja piedurt, Sjū ziemu dievināja. Tās sniegpārslas, kuras lēni krita. Tas aukstums, kurš koda vaigos un degunā. Tie sniegavīri, kurus viņa cēla ar ģimeni. Tie sniega eņģelīšus, kurus viņa taisīja. Un kādas nepazīstamas meitenes smiekli. Tie vienmēr parādās atmiņā, kad Sjū to visu atceras.
Vienīgi - kas mainījās? Kāpēc ģimenes attieksme pret viņu mainījās? Meitene nesaprata.
-Ir tikai seši jauniņie – četras meitenes, divi puiši,- Edgars norādīja uz meiteņu un puišu garderobēm.
Tikai?- Sjū prātā iestājās panika. Tikai? Nopietni? Tas nav tikai, tā ir traģēdija. Starp tiem sešiem var būt spiegs no Sjū ģimenes! Kāds tikai? Tas nekādā gadījumā nav tikai! Un ja nu viņi visi seši ir spiegi?... Labi. Iespējams, Sjū ir paranoiķe . Var būt pat ne iespējams, bet tā arī ir, tomēr viņai tas ir ļauts. Deviņus gadus, praktiski katru dienu viņa tika sista, dažreiz viņai pat nedēļu nedeva ēst. Viņa tika mocīta, un viņai nav ne jausmas kāpēc.
Lai arī Sjū dvēselē ir īsta panika, no ārpuses viņa ir mierīgi. Tikai saspringtais kakla muskulis, parāda, ka viņa ir satraukta. Sjū gadiem ilgi ir mācījusies saglabāt vienaldzīgu sejas izteiksmi, tagad tas viņai sanāk bez problēmām, jebkurā situācijā.
Sjū devās uz meiteņu garderobi, kur jau atradās četras jaunās meitenes. Viņa labprāt tur nedodos iekšā, dejotu kaut vai džinsās un savā džemperī. Tas nekas, ka sasvīstu un smirdētu jau no attāluma. Viņai vismaz nevajadzētu satikt jauniņās vienai pašai. Sjū atvēra durvis un klusi iegāja iekšā. Meitenēm jau ir iedotas atslēgas no skapīšiem. Viņas smejas, jokojas, salīdzina savas presītes.
Vai Sjū būtu tāda pati, ja ne pāridarītāji?
Meitene vēlētos iejusties šo meiteņu ādā. Viņa gribētu zināt kā tas ir – būt brīvai, neuztraukties par to, ka kāds tev varētu sekot, kā tas ir – nepiedzīvot sāpes, skumjas, naidu un nodevību. Vismaz ne tādu nodevību kādu piedzīvoja Sjū. Nav šaubu - šīs meitenes ir piedzīvojušas sīku, savā ziņā, nekam nederīgu nodevību. No puiša vai draudzenes, varbūt pat no ģimenes puses. Nav zināms, kas notika viņu pagātnē, bet Sjū šaubās vai viņas piedzīvoja tieši to pašu ko viņa. Tieši tās sāpes.
-Sveika!- kāda no meitenēm sveicināja Sjū. –Vai tu arī es jauniņā?
-Sveika,- Sjū klusi atbildēja. Vai viņa ir spiedze? Vai ar viņu drīkst runāt? Jā, Sjū ir pārlieku liela paranoiķe. –Neesmu.
-Tad jau tu zini kā sauc to skaistuli?- meitene piegāja pie Sjū. Viņas acīs spīdēja viltīga uguntiņa. Tā atgādināja mammu. Šī meitene ir krāsota blondīne, dabiskā matu krāsa ir brūna. Viņa vai nu apmeklē solāriju, vai nu arī no dabas ir tik tumša. Viņa ir gara, vismaz par desmit centimetriem garāka par Sjū. Var redzēt, ka blondīne apzinās savu skaistumu. –To, kas ir tajā melnajā kreklā.
-Tas ir Edgars,- Sjū nopīkstēja. Viņai nepatīk garas blondīnes. Tās vēl jo vairāk atgādina mammu.
-Paldies,- blondīne uzspīlēti uzsmaidīja. –Bet viņu es, diemžēl, jau zinu. Es runāju par to otru. Viņam vēl partnere ir tāda īsa, pārkrāsojusies brunete.
-Toms,-Sjū atbildēja.
-Jā, droši vien viņš. Vēlreiz paldies,- meitene sabužināja savus matus. –Mani sauc Glorija.
-Sjū.
Glorija aizgāja pie draudzenēm. Viņas skaļi sāka smieties, un Sjū pat baidās iedomāties par ko. Viņa aši atvēra savu skapīti, iekarināja tajā mēteli un šalli. Meitene pārģērbās cik vien ātri var, lai nebūtu vienā telpā ar Gloriju un viņas draudzenēm. Viņa gribēja būt neitrālā vietā, zālē, kur viņas partneris jau gaida. Vietā, kur viņa ir droša – briesmu nav.
###
-Šodien tava kārta aizslēgt durvis,- Edgars pamet Sjū atslēgas.
-Protams,- Sjū nomurmina un veikli noķer atslēgas.
Ķeršanā Sjū ir profesionāla. Bērnībā pret viņu izturējās kā pret cūku, kā pret kaut kādu smirdīgo lopu. Viņu neviens nemīlēja. Viņai pat ēdienu normāli nevarēja iedot. Tā vietā, ja tā nebija zupa, viņai to meta. Sjū vajadzēja ķert, lai pēc tam nevajadzētu to nevajadzētu ēst ar putekļiem un netīrumiem. Meitenes bērnībā bija daudz sliktāka par elli.
-Atā!- Edgars sveiciens, atsauca Sjū realitātē.
Sjū uzdevums ir aizslēgt visas durvis. Gan puišu un meiteņu garderobēm, gan tualetēm, gan pēc tam arī zālei un atslēgas nodod dežurantei. Tas ir viņas pats nemīļākais darbs. Viņa paliek viena, tumšā ziemas vakarā. Viņas ģimene nav cietumā, viņi staigā brīvībā. Ģimene jebkurā brīdī var parādīties, nolaupīt viņu un pabeigt darbiņu.
Meitene pierada domāt tikai par to sliktāka.
Sjū izdeva smagu nopūtu. Viņa vēlas ātrāk tikt prom, skriešus doties uz mājām pie uzbāzīgas Lailas, pie Anastasijas, kura Sjū uztver kā māsu. Viņa grib, lai pamāte viņu apskauj un kā vienmēr ieliek viņai tādu porciju, kuru Sjū ar grūtībām var apēst. Sjū vēlas ātrāk tikt pie patēva, lai tas pastāstītu kādu smieklīgu atgadījumu no darba. Viņam to ir daudz.
-Vai šī tik nav Votersu ģimenes nevēlamā meita,- kad Sjū vēra ciet meiteņu garderobi, kāds ierunājās viņai aiz muguras.
-Kas?- Sjū aprāvās elpa.
^^^
Par to vai rīt ielikšu turpinājumu varētu pašaubīties. Man rīt ir liela diena - dzimšanas dienas. :) Ja viss iecerētais beigsies ātrāk, tad turpinājums būs, bet ja ievilksies, tad tas būs tikai parīt.
Jauku vakaru! :))
