local-stats-pixel fb-conv-api

Debess putekļi5

110 0

Sveiki. Šeit esmu jauniņā un šis būs mans pirmais publicētais raksts. Stāstu tik tikko esmu iesākusi un tas vēl nav pabeigts. Ceru uz jūsu atsaucību,protams,kritiku pieņemu,bet lūgšu jūs ar to neaizrauties. Komentāros droši izsakiet savu viedokli un ja ir kādi ieteikumi,tad tos arī neapturiet pie sevis. Jauku jums lasīšanu! :)

Pavisam viena... Es nodomāju un atkal pavēros debesīs. Tās bija tik dzidras,mākoņu nebija,tikai zvaigznes... Viena pēc otras tās krita lejā,kādam šajā pasaulē piepildot cerību un atnesot laimi. Tās bija tik spožas,it kā būtu mākslīgas.

Ieskatījos debesīs vērīgāk un man atkal acu priekšā parādījās tēta portrets. Viņš man atkal kaut ko teica,bet es,kārtējo reizi to nespēju sadzirdēt. "Tu man pietrūksti,kādēļ Tev vajadzēja tā,kādēļ Tu mani pameti..." no sākuma čukstēdama,bet tad paceldama balsi es lamāju debesis,lai gan tās ne pie kā nebija vainīgas. Sasedzos ciešāk ar pledu un atspiedu galvu pret priedi,pie kuras biju nosēdusies. Sajutu,ka kāds noglāsta manu galvu. Pavēru skatu augšup un redzēju Miku. Kā viņš vienmēr zināja īsto laiku kad atnākt un pareizo vietu,kur es atrodos... Viņš pietupās,apķēra manu plecu un pārvēršot manu monologu par dialogu man atbildēja :"Edgars pietrūkst mums visiem,mazā." Šajā brīdī mans ķermenis atradās uz ceļiem,cieši apskaujot Miku un mana galva bija viņam uz pleca. Es jutos pasargāta un drošībā. Man bija labi,bet tik un tā asaras bira un es sajutos kā mazs bērns,kuram nelabojami tika saplēsta viņa mīļākā rotaļlieta un visa pasaule un visi apkārtējie bija ļaunie... Pat mamma, viņa tik ļoti izmainījās. "Man esi palicis tikai Tu,Mik,lūdzu,nepamet mani," caur asarām es to izmocīju no sevis. Kamols kaklā tika norīts un es beidzot atlaidu viņu,jusdama,ka mana labākā drauga kreisais plecs ir kļuvis pavisam slapjš. Viņš pielika savu rādītājpirkstu pie mana zoda un pacēla to augšup. Skatoties acīs,Miks man atbildēja:" Nekad mūžā. Ne par ko es tevi nepametīšu!" Es pasmaidīju,viņš noslaucīja manas asaras un pasmaidīja man atpakaļ. Viņa perfekti baltie zobi un bedrītes vaigos lika man smaidīt arvien vairāk.

Es piecēlos kājās,turot Mika roku piecēlu arī viņu. Piegāju tuvāk pie kraujas malas,berzēdama ar kāju pa zemi,viens pēc otra,akmeņi krita ūdenī un izzuda tā itkā tie nekad nebūtu bijuši. Viņš pienāca man tuvāk un no aizmugures satvēra manu vidukli. Sajutu patīkamas skudriņas. Viņš sāka mani kutināt. Mani pārņēma smiekli un laime,pagājām tālāk no kraujas malas un arī es viņu sāku kutināt. Mēs nokritām zemē,noskūpstīju drauga vaigu un klusītiņām noteicu :" Paldies par visu,ko manā labā esi darījis!" Viņš atkal pasmaidīja. Nogūlies uz sāna,cieši klāt man,pielicis plaukstu pie deniņiem un atbalstījies uz elkoņa viņš smaidīja un vēroja mani. Es mazliet novērsos un domāju cik ļoti nepareizi ir tas,ka esmu iemīlējusies savā labākajā draugā? Tā taču nedrīkst... Bet es nevaru, es tik daudz gadus esmu pavadījusi ar viņu,un ja jau no pašas bērnības,kad uzdāvinot savu mīļāko mašīnīti es viņam jautāju vai mēs paliksim draugi uz mūžu,es patiesībā cerēju,ka viņš mani šī "mūža" garumā iemīlēs tik pat ļoti,cik ļoti es viņu iemīlēju jau pirmajā dienā,kad satikāmies... Tagad tas viss ir vēl dziļāk un patiesāk. Es pagriezu galvu pret viņu. Draugs izskatījās aizsapņojies,virpinot manus matus savos pirkstos. Es iebakstīju viņam vaigā un iesmiedamās sacīju:" Eu,Tu man te netaisies gulēt!" Viņš mazliet noraustījās un ķiķinot atbildēja:" Nē,nē. Es tikai mazliet aizdomājos." Pulkstenis jau bija pāri trijiem, es gribēju būt kopā ar viņu,bet man bija jāiet mājās,lai māte neuzzin,ka esmu satikusies ar Miku.

Mēs varējām stundām ilgi neko nedarīt,vienkārši būt blakus viens otram un justies labi. Bet tomēr bija cilvēki,kas šo idilli izjauc. Šoreiz tā bija mana māte. Es paskatījos telefonā, nopūtos,samīļoju Miku un sacīju:" Tu jau zini,māte,man jāiet." Viņš steigšus pierausās kājās un skumjā,bet tajā pašā laikā uzmundrinošā balsī atbildēja:"Es taču Tev neļaušu iet vienai mājās. Mazums,vēl manu mazo,mīļo Keitiņu mežā kāds nolaupīs" Viņam vienmēr izdevās mani sasmīdināt pat visnepatīkamākajā situācijā. Savācu visas savas mantas un ieķērusies viņam elkonī mēs devāmies mājās.

Pārnākot mājās,viesistabā mani sagaidīja iereibis,dusmu pilns radījums,kurš ieraugot mani ieķērcās savā pretīgajā balsī : "Kur Tu atkal vazājies pa nakti? Es Tev teicu,ka Tu ar to Miku vairs nedrīksti tikties. Man problēmas pietiek. Viņš būs tāds pats kā viņa tēvs. Ja viņa tēvs aizvilka manu vīru tik tālu,tad man nevajag,lai mana meita nonāk turpat kur viņas tēvs. Aizmirsti viņu,viņš tev nav vajadzīgs!" izskanēja pārdesmit jautājumu un neskaitāmu aizvainojošu pārmetumu,kuri katru reizi skanēja vienādi,es viņā jau vairs nespēju klausīties. "Viņš būs tāds pats kā viņa tēvs,viņš ar savu stulbumu nogalinās tevi tāpat kā viņa tēvs to izdarīja ar tavējo,viņš ir slikts, tev viņš nav vajadzīgs,aizmirsti viņu utt." Es to jau biju atklausījusies un man tas bija pieriebies.

Es viņai diži bargā tonī atcirtu:" Aizvāc to pudeli un tikai tad runā kurš ir labs un kurš ir slikts!" dusmām apvienojoties ar asarām es turpināju "Tu nezini cik slikti jūtos es,tu nezini to sajūtu,kad ir vajadzīgs kāds cilvēks,kurš tevi mierinās,jo man nevajag alkoholu,man blakus ir vajadzīgs saprotošs cilvēks un tas šobrīd ir Miks. Jā,varbūt viņam ir savi trūkumi,bet priekš manis viņš ir pietiekoši labs. Dažkārt pat šķiet,ka viņš man ir mātes vietā,jo Tev pirmajā vietā ir dabs un pēc tam seko alkohols,bet es palieku pēdējā no visa iespējamā. Man arī vajag mīlestību,vēl jo vairāk,ja es nesen esmu pazaudējusi savu tēvu. Ne jau Miks ir vainīgs pie tā,ka mūsu tēvi bija labākie draugi,ne jau Miks ir vainīgs,ka Edgars tajā vakarā dzēris sēdās pie stūres,ne jau Miks izraisīja to avāriju. Saproti,arī viņam ir grūti un saproti taču to,cik ļoti smagi tagad ir Mika tēvam,Eduardam,viņš pie tā jūtās vainīgs,lai gan arī viņš nav īsti vainīgs. Mammu,saproti,to,ka citiem arī ir smagi,ne tikai tev..."

Es izplūdu asarās un skrēju augšā uz savu istabu,jo es vairs negribēju dzirdēt savas mātes runā.

110 0 5 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 5

0/2000

Stāstos vienmēr viss ir tik droši un pārliecināti sacīts...ja tā būtu dzīvē, tā būtu perfekta.

Un lai nebūtu tikai manu skumjo atmiņu mākts komentārs, tad ieteikums: dali tekstu rindkopās. ;)

1 0 atbildēt
Kaut ko gribēju teikt.....jau lasot pirmās rindas man bija sajūta, ka šis stāsts ir pilnvērtīgs,netrūkst notikumu,aprakstu,citi bieži aizraujas ar vienu un aizmirst ko citu. Stāsta saturs arī ir interesants,bet tādu stāstu par līdzīgām tēmām ir daudz(mans viedoklis varbūt ir nepareizs , jo tas ir tikai sākums),un neaizmirsti par rindkopām!
1 0 atbildēt
Loti labs, sakarigs un interesants stasts. Ar nepacietibu gaidu nakoso dalu. :)
0 0 atbildēt

Tekstu vajag noformēt tā, lai būtu vieglāk lasīt, citādi man visu laiku rindiņas jūk. Liec apstarpes starp rindkopām, bet sižets interesants. 

0 0 atbildēt

"Šeit esmu jauniņā un šis būs mans pirmais publicētais raksts. kritiku pieņemu,bet lūgšu jūs ar to neaizrauties" - "oh, i'm going to rape your ass, honey!"  he thought as he began to read >:D

:finished reading: ...not that bad, actually :/

nu es domāju tīri teksta ziņā :D

kas attiecas uz sižetu... meh!!! nekā oriģināla vai interesanta! 

nu vai tiešām jūs visas domājat vienādi? >.<

1 2 atbildēt