14. NODAĻA
Es uzgāju augšā. Man iezvanījās telefons. Tas bija Kristaps. Es necēlu. Viņš turpināja zvanīt.
,,Ko Tev vajag?" es nikni noteicu?
,,Piedod, man. Lūdzu neliec nost. " viņš dīvainā balsī runāja.
,,Atnāc pakaļ savām mantām." es pateicu un noliku.
Es nogāju lejā un liku Evitai ar Kārli iet pastaigāt. Apsēdos skatīties televizoru. Pa durvīm ienāca Kristaps.
,,Es atnācu pēc mantām." viņa klusi, ar nolaistu galvu sacīja.
Es neko neatbildēju. Esmu salauzta. Sirds žņaudzas kopā. Man sāp. Es pat nespēju parunāt.
,,Piedod." viņš nostājās man aizmugurē.
,,Savāci mantas? Tagad vācies." mierīga balsī pateicu.
,,Tu pat negribi zināt, kas viņa ir?" viņš pajautāja.
,,Tu zini, ka man ir grūti. Es būtu gatava nomirt! Man ir tik grūti runāt! Kāpēc Tu vēl turpini tā darīt?!" es kliedzu un raudāju.
,,Es nekur neiešu, kamēr Tu man nepiedosi." viņš noteica.
,,Tev nāksies tur sapūt!" atkliedzu pretī.
,,Ko Tu bļauj?" viņš uzbļāva man.
,,Mana māja. Ja kaut kas nepatīk, vari vākties prom." es piecēlos un iegāju virtuvē.
,,Tā bija Laine." viņš nāca virtuvē.
,,Vācies!" es bļāvu uz viņu.
,,Ko Tu man savādāk izdarīsi?" viņš ieprasījās.
,,Skrien pie savas Laines!" es sabruku.
Asaras lija. Es atspiedos pret sienu un lēnām slīdēju lejā. Man vairs nebija spēka. Manī nebija ne kripatiņas pašcieņas. Man vairs nebija spēka piecelties. Esmu sabrukusi.
,,Lūdzu, ej. " es histērijā raudāju.
,,Nē, es Tevi šeit vienu neatstāšu." viņš notupās man blakus.
,,Es Tevi mīlēju! Kāda velna pēc Tu tā darīji?" manas sāpes nerimās, tās tikai auga.
,,Es Tevi joprojām mīlu. " viņš noglāstīja manu galvu.
,,Tad kāpēc?" es saķēru galvu.
,,Es nezinu!" viņš piecēlās uz aizgāja.
Es sēdēju. Raudāju. Man bija smagi. Esmu pazudusi. Domas ir visapkārt. Es tām netieku līdzi. Man zūd spēki. Es vairs pat nespēju paraudāt. Liekas, ka es tūlīt aizmigšu un vairs nepiecelšos.
,,Kas notiek?" es sadzirdēju sava brāļa balsi.
,,Veronik?" Evita bailēs kliedza.
Viss bija miglains. Likās, ka balsis skan tālumā.
,,Es vairs nespēju." es dziļi ievilku elpu.
,,Celies, ģērbies, taisies." Evita parāva mani aiz elkoņa.
,,Kur?" es gari un grūti novilku.
,,Uz klubu." Evita apskāva mani.
,,Man nav astoņpadsmit." es klusi noteicu un aizgāju.
,,Kaut ko izdomāsim" Evita mani pavilka.
,,Ej." viņa uzsauca Kārlim.
Kārlis paķēra beisbola nūju uz izskrēja pa durvīm. Sadzirdēju mašīnas rūkoņu un puišu smieklus. Es kāpu augšā pa kāpnēm. Mani pilnība nekas neuztrauca. Evita ienāca istabā ar kosmētikas maku un daudz drēbēm uz pleca.
,,Palīdzi." viņa iesmējās.
Piecēlos, paņēmu drēbes un noliku uz gultu.
,,Tagad mēs Tevi krāsosim." Evita pasmaidīja un paņēma pūderi.
Pēc divdesmit minūtēm biju uzkrāsota. Atlika atrast ko vilkt. Atkal sadzirdēju mašīnas rūkoņu. Kāds ienāca pa durvīm. Noskrēju lejā, apķert brāli. Beisbola nūja bija notraipīta asinīm.
,,Kristaps pārmācīts." Kārlis mani apķēra.
Kristaps mani tik ļoti ir sāpinājis, ka mani pat tas vairs neinteresēja.
,,Ar pasi viss nokārtots." Evita skrienot lejā pa kāpnēm sauca.
