Dāvana no mīļākā. 33

„Nē, jā ej lūdzu prom.”nočukstēju un pagriezu uz sānu galvu.

„Tevi tak nevar atstāt vienu! Tu esi pilngadīgā un tu atbildi par savu veselību!”viņš nikni uzliedza man virsū un atlaida manas rokas vaļā.

Bet es nespēju noliegt, ka rīkojos kā maz bērns, kas nevar savākt sevi.

„Pagaidi es sev varu darīt ko gribu!”skaļi sacīju un rokas saliku aizmugures, jo negribēju lai viņš tās vēro.

Linards sašutis skatījās uz mani un pēc tam pakāpās soli atpakaļ.

„Tev ir taisnība, kāpēc man rūpētu tava veselība!”viņš jocīgi iesaucās, tad pagriezās un devās prom no manis.

Es viņu sašutusi vēroju kā viņš tādā brīdi varēja aiziet prom.

Dzirdēju kā viņš rosās ap koridori un pēc brīža viņš jau bija prom. Tagad vairs es biju palikusi viena pati.

Nez uz kurieni viņš devās? Atkal pie tās meitenes!

Dusmās iekliedzos un saliku rokas priekšā sev.

Varbūt es varu iet pie draudzenes viņa noteikti man palīdzēs, jo pašlaik es jutos vēl sliktāk ne kā pirms tām, kad biju uzzinājusi ka viņš mani krāpj. Cerams ka mana draudzene pašlaik būs brīva, jo man patiešām bija vajadzīga ļoti viņas palīdzība.

Aši devos uz koridori lai uzvilktu jaku un zābakus. Kad biju tos uzvilkusi devos ārā pa durvīm.

Tad aši noskrēju lejā un ātrā solī devos uz draudzenes māju.

Pēc pāris minūtēm jau stāvēju pie mājas un klauvēju. Satraukti gaidīju kad viņa atvērs durvis, bet tā arī nesagaidīju.

Rokas sniedzās pie klinča. Druvis bija vaļā un es tās varēju mierīgi atvērt.

Mana draudzene parasti nemēdza atstāt durvis vaļā un it īpaši, ja pie viņas nāk klienti. Ar rāvienu atvēru durvis pilnā platumā un ielūkojos iekšā.

„Draudzenīt, tu te esi?”nokliedzu skaļi un gaidīju viņas atbildi.

Bet vienīgais, kas man atbildēja bija klusums.

Varbūt viņa bija devusies ārā, bet es baidījos ka viņai varētu būt kaut kas noticis, tādēļ ienācu iekšā mājā.

Klusiem soļiem turpināju iet līdz nonācu pie viņas guļamistabas. Pieliku ausi klāt pie durvīm lai paklausītos vai viņa tur ir, bet neko nedzirdēju kā apstiprinājumu, ka viņa tur ir.

Mierīgi atvēru istabas durvis un ielūkojos iekšām.

„Neeee!”es iekliedzos pamanīdama guļamistaba draudzenes ķermeni, kas nekustīgi gulēja uz grīdas.

Ātri pieskreju klāt pie viņas un sāku raudāt. Draudzene bija mirusi no ievainojumiem, kas bija radītīts no naža, kas bija iedurts viņas vēderā. Ap viņu pletās asins peļķe.