Visu ceļu domāju, par to, vai Lūks piedos man manu neatklātību un to, kā viņu nostādīju šajā situācijā.
- Alis? , - mani uzrunāja noraizējies Krists, - tev viss kārībā? Neizskaties gluži savā ādā. - viņš noteica.
- Jā, viss ir labi. - zem deguna nomurmināju.
Es skatījos ārā pa logu. Pilsētas mazās gaismiņas izskatījās, kā zvaigžu pilnas debesis. Tas bija skaisti, tas lika aizdomāties. Es zinu, ka nav labi tikties ar kādu, ja tu nejūties labi, bet es to nemūžam nenodarītu Kristam, tieši tāpēc, es neko nesakot, braucu ar viņu uz kino.
Piebraukuši pie kinoteātra, es ātri izkāpu no mašīnas, un gaidīju, kad to izdarīs arī Krists. Paņemis jaku, arī puisis izkāpa no mašīnas.
- Dodamies? - Krists vaicāja.
- Jā, - es uzsmaidīju un sekoju viņam.
Izdomājuši uz kuru filmu mēs iesim, nopirkām biļetes, un devāmies uz zāli. Es jutos neērti, ka manu biļeti bija apmaksājis Krists, lai ga, es uzstāju, ka varu nopirkt to pati. Tas jau, varbūt, nebūtu tik traki, ja viņš nebūtu nopircis arī popkornu un dzērienus.
- Es tevi galīgi izputināšu, - smejošā balsī, noteicu puisim.
- Nekas. Pats jau šovakar uz to parakstījos. - viņš mani vilka sev līdzi, uz zāli.
Skatoties filmu, es nespēju atslēgties no tā, kas šovakar bija noticis. Es zinu, tas nebija nekas īpašs, bet man tas nelika mieru. Es sāpinaju cilvēku, kuru mīlu..es nejutos ar to lepna. Mani tas mocīja.
Pēc filmas, mēs paņēmuši savas jakas, devāmies uz mašīnu, bet Krists uzstāja, ka vajag iet pastaigāt pa vecpilsētu. Es, sev par brīnumu, piekritu.
Mēs staigājām pa vecpilsētas izgaismotajām ielām, smējāmies, runājām par lietām, kas mūs interesē, un vienkārši labi pavadījām laiku kopā. Pēc, apmēram, divām stundām vecpilsētā, parkos, un kafejnīcā, mēs nolēmām doties mājās.
Biju priecīga, ka mašīna neatradās netalu no mums, bet gabaliņu bija jāpaiet. Lai cik tas dīvaini liktos, man ļoti patika pavadī laiku kopā ar Kristu, neņemot vērā to, par ko nodomāju visu filmas laiku.
Nonākuši pie mašīnas bijām piekusuši. Šovakar, kopā, bijām nogājuši vismaz 7 kilometrus. Braucot mājās, pa radio sāka skanēt lēnās dziesmas, kas mani iemidzināja. Jā...es aizmigu braucot mājās.
- Alis..celies, - Krists maigi mani bakstīja pie pleca , - mēs esam mājās.
- Kas? - es, miegaini atvērusi acis, vaicāju. Es nesapratu, kas notika.
- Tu aizmigi pa ceļam..gribēju jau nest tevi augšā. - Krists nosmējās.
- Labi, ka to neizdarīji, es justos neērti . - noteicu un uzsmaidīju puisim.
- Ejam iekšā? - es nopūtos.
- Laikam jau būtu jāiet..- Kristam nāca smiekli par mani, bet viņš to centās neizrādīt, drošvien, lai mani neaizvainotu, bet es to pamanīju tāpat un neiebildu.
Piegājuši pie mājas durvīm, mēs sapratām, ka visi mājinieki jau guļ, bet kāds tur brīnums, ja bija divi naktī?
Es sāku rakāties pa somiņu, meklējot atslēgas.
- Pagaidi, - Krists noteica, un pagrieza mani pret sevi , - paldies par šo vakaru, es ļoti labi pavadījju laiku.
- Paldies tev, - es noteicu, - bez tevis tas nebūtu izdevies.
Viņš mani noskūpstīja.
- Krist, man ir puisis, - es mēģināju viņam to pateikt, bet pēc otrā skūpsta, es padevos. Man bija vienalga, ka to var redzēt kāds mājinieks. Šajā brīdī man bija vienalga par visu un visiem. Jutu, kā mani pirksti vijas caur viņa matiem, un kā viņa spēcīgās rokas, slīd pār manu muguru.
- Labi, ejam iekšā , - Krists, pasmaidot, teica.
Iegājuši mājās, mēs atvadījāmies, un es devos uz savu istabu. Nomazgājos, pārģērbos, ielīdu gultā un mani pārņēma domas.
Ko es tagad teikšu Lūkam? Vai vispār to vajag? Es nevēlos viņu sāpināt. Ko es esmu izdarījusi...
