Paēduši brokastis, mēs devāmies atpakaļ uz manu guļamistabu. Atradusi skapī drēbes, ko vēlos vilkt, es devos uz vannasistabu, bet tad es es izdzirdēju kādu skaņu lejā. Kāds bija ieradies mājās. Pagriezos, ieskrēju istabu un liku Lūkam slēpties. Es nevelējos, lai kāds uzzin, ka viņš bija palicis pa nakti, un ne tikai..
Viņš paķēra savas drēbes un klusām izlīda pa logu.
- Alis? Tu esi mājās? - dzirdēju mammas balsi.
- Jā, tūlīt nonākšu lejā. - es nosaucu un uzvilku atrastās drēbes, paskatījos pa logu, vai Lūks ir veiksmīgi ticis lejā un devos uz virtuvi pie mammas.
- Man tev ir pārsteigums, - mamma noteica un virtuvē pasauca simpātisku puisi, ar līdzīgiem matiem kā Lūkam, zaļām acīm un interesantu ģērbšanās stilu.
- Atceries puisi, ar kuru kādreiz pavadīji gandrīz visas vasaras, kad dzīvoji pie vecmammas? - mamma noteica.
- Krist? - es noteicu un ieskatījos puiša acīs.
- Brīnums, ka mani vēl atceries. - Krists noteica un uzsmaidīja.
- Ko tu šeit dari? - apsēžoties pie galda vaicāju.
- Vispār jau atbraucu satikt tieši tevi, sen nebijām tikušies. - viņš ieskatījās manās, tobrīd laikam izmisušajās, acīs un noteica.
- Tas ir jauki, vaine, Alis? - mamma, kā jau bieži viņa dara, iejaucās pa vidu.
- Nevēlies šovakar aiziet uz kino ar mani? - Krists vaicāja.
Atceros bērnību, mēs bijām labākie draugi, kopā pavadījām vasaras, cēlām smilšu pilis jūrmalā, dienās, kad mūsu mammas gribēja atpūsties, no mājsaimniecības darbiem. Tad mēs sākām pieaugt, es retāk braucu pie vecmammas, Kristam parādījās pirmā draudzene, kas mani satrieca, jo tobrīd es slepus biju viņā saķērusies. Bija skumji noskatīties, kā viņš brauc iepirkties ar viņu un, kā ved viņu uz kino. Bet tagad mana pirmā simpātija mani aicina uz kino.
- Jā, labprāt. - noteicu un uzsmaidīju viņam.
- Vispār, kur tu taisies dzīvot Krist? - mamma vaicāja puisim.
- Vēl nezinu, varbūt pa dienu atradīšu kādu moteli, bet tad jau redzēs. - puisis teica.
- Vari dzīvot droši pie mums, kamēr domā apmesties šajā pilsētā.
- Ar lielāko prieku. - viņš noteica un uzmeta skatienu man.
- Un es, ar lielāko prieku, iešu ar tevi uz kino. - noteicu.
Tuvojās jau pulkstens 19, kad mums bija sarunāts doties uz kino. Es rosījos pa savu istabu, kā traka, lai tikai izskatītos perfekti.
- Ejam? - pavēris durvis, mani uzrunāja Krists, kas nebija diži saposies, bet izskatījās pasakaini.
- Ejam. - noteicu, paņēmu jaku un somu, un sekoju puisim.
Atvadījušies no manas mammas, mēs izgājām no mājas, un devāmies uz mašīnu. Arī Kristam bija šī priekšrocība sēdēt pie automašīnas stūres. Pie Krista mašīnas, mūs sagaidīja negaidīts un mazliet biedējošs pārsteigums. Lūks.
- Lūk? Ko tu te dari? - es nobijusies vaicāju.
- Alis? Kas viņš ir? - Krists man vaicāja.
- Viņš ir...viņš ir.. tikai draugs. - redzot Lūka skatienu, ar kādu viņš šajā momentā skatījās uz Kristu, es atcerējos vakaru, kad Lūks varēja tikt galā ar pieaugušu vīrieti. Kas gan notiktu ar Kristu, ja viņš ir divus gadus jaunāks par viņu? Man bija pat bail iedomāties.
- Ak, tad tikai draugs, ja? - es ieraudzīju Lūka acīs sāpes, kuras viņš tobrīd, drošvien, izjuta.
Viņš, vairs neko nesakot, pagriezās un aizgāja prom. Man atlika tikai uz to noskatīties no malas.
- Braucam? - kamēr biju aizdomājusies, Krists jau bija man atvēris durvis.
- Braucam. - bēdīgi noteicu un iekāpu mašīnā.
