Dana .0

IEVADS
Sveiki! Mani sauc Dana, esmu parasta meitene ar savu stilu un dzīvesveidu, man ir 15 gadi, un kā jau visiem tīņiem raksturīgi - man ir savi noslēpumi, par kuriem zinu tikai es un manas draudzenes. Ar vienu lietu gan esmu atšķirīga - esmu bagāta, nē, nevis iedomīga, bet bagāta.. vai tas ir tik slikti? ...

Piemodos no tā, ka manā istabā par spožu spīdēja saule, tā lauzās caur visiem logiem tieši man sejā. 
Kārtējā garlaicīgā diena, kuru pavadīšu ar mammu pilsētā vai ar draudzenēm veikalos. 
*Mamma ieskrien istabā* 
- celies, Dana! Šodien ir pienākusi diena, kad mēs dodamies uz jūru!
nu ja, kā tad kaut ko tādu var aizmirst, piecēlos no gultas un atbildēju,
- jā, mamm, uzgaidi mani ārā.
viņa izgāja. Atvēru savu lielo skapi un paķēru šortus un t-kreklu. ātri saģērbos un gāju ēst brokastis.
*Mamma sāka smieties*
-mums nav laika ēst! Nāc, mašīnā ir palikuši daži suši. 
- mamm, tu labi zini, ka man negaršo viņi!
-labi, vienkārši braucam!
-Ehh..
Mēs iekāpām mašīnā un braucām uz Jūrmalu. Pa laikam iemigu, taču vienmēr mani pamodināja mammas taure. 
Beidzot bijām klāt, karstā, beizgaisa vietā ar ūdeni un pusplikiem cilvēkiem šodien bija pilna Jūrmala. Mamma ātri izvilka ārā dvieli no mašīnas un uzsauca :
- atrodi labāko vietu iedegumam!
Vienmēr ir riebies, kad mamma cenšas izlikties par pusaudzi un manu labāko draudzeni, taču tā nekad nebūs. 
Pagāja stunda, divas, man apnika kalst saulē tāpēc pateicu mammai, ka eju pastaigāties. Viņa to visticamāk nedzirdēja, tāpēc vienkārši gāju prom. Pēkšņi pie manis piesteidzās kāds čalis un teica : 
- Sveika Dana! Nekad nedomāju, ka satikšu tevi ārpus skolas!
*apmulsu*
- umm, es arī!
pirmo reizi vispār viņu redzēju, tāpēc nedaudz pietēloju..
-Klausies, Dana, vai tu šeit esi viena?
mamma man vienmēr stāstijusi un mācijusi, ka ar svešiniekiem runāt nedrīkst, tāpēc teicu, ka nu man jāiet, un aizgāju cik vien ātri bija iespējams iet.
Mamma bija saņēmusi klēpī visas mantas un uztraukta gaidīja mani. Es piegāju pie viņas.
-Dana! Taisies, braucam mājās, savāc visu un sāc domāt, kuras ir svarīgākās lietas, kuras nepieciešamas.
-Mam, kas noticis?
*viņa klusēja*
Es ātri visu paņēmu un mēs kāpām mašīnā. Mamma bija satraukta. Neizdvesane pušplēsta vārdiņa.
Mēs piebraucām pie mājas, mamma apstājās, taču neizslēdza dzinēju :
- Dana, ātri, ej un salasi savas peķeles.
Es ieskrēju mājā, salasiju visu nepieciešamāko un ātri devos uz mašīnu. Mamma arī bija klāt. Mēs braucām.
-Mamm, kas noticis?
*Mamma klusēja*
-Mamm! Tu nedrīksti tā vienkārši mani ignorēt! Es arī esmu dzīva! Tu nekad ar mani nerunā, un ja arī ko padaki, tad tas vienmēr ir vai nu par modi, vai par veikaliem! Es vairs neesmu bērns!
-Dana... tētis...

Ja būs labas atsauksmes, veidošu nākamo nodaļu