Daļa manis (5)0

Krišjāņa nekur nebija, un mani pārņēma nelāgas aizdomas, ka tās vienkārši bija manas dumjās ilūzijas, kas lika noticēt, ka bijušais draugs brauktu šurp. Neviens no šiem puišiem viņam nelīdzinājās. Tomēr man bija jāsamierinās ar to, ka viss bija beidzies, un censties neļaut tam sevi kontrolēt.

Ķīmijā tika uzdots gatavot prezentāciju par noteiktu tēmu un es tiku „ielikta” pārī ar kādu meiteni, kuru iepriekš nebiju, pamanījusi. Meitene, pavisam nekautrējoties, apsēdās man blakus, un iepazīstināja ar sevi.- Mani sauc Lorēna, un tevi?

-Kristīne,- klusi sacīju, skatoties uz savām rokām,- Tu te jau mācies sen?- pajautāju pirmo, kas ienāca prātā. Bezgala stulbs jautājums, bet tā, kā Lorēnai, šķiet, mana klātbūtne nesagādāja nepatiku, nevēlējos to sačakarēt ar vienu no tiem klusajiem mulsuma brīžiem.

-Jā, no pirmās klases,- Lorēna atbildēja uzreiz,- Neņem galvā Magdalēnu. Viņa visus jauniņos taisās izgrūst ārā no ligzdas un tēlo no sevis lielmāti.

-Lielmāti,- es pasmējos un arī Lorēna atplauka smaidā,- Katrā skolā jau ir tādi tipiņi.

-Ne jau Magdalēnas tipa. Tikai tāpēc, ka viņai ir Niks, viņa ir sadomājusies, ka ir pasaules naba,- Lorēna klusāk teica, atvērdama grāmatu nepieciešamajā vietā,- Pirms Nika viņa bija lielisks cilvēks. Tagad viņa nelaiž nevienu klasē, jo baidās, ka Niku viņai atņems.

-Man ir savs viedoklis šajā jomā,- ieteicos, pievērzdama sev Lorēnas uzmanību,- Ja meitene jūtas droši un ērti attiecībās, viņai nevajadzētu gražīties par to, ka viņas puisis var no viņas aiziet.

-Runājot par to,- Lorēna teica,- Vai tev ir puisis?

-Bija,- sacīju, nejuzdamās neveikli. Lorēna šķita jauka un ar viņu vismaz es varēju komunicēt,- Bet mēs izšķīrāmies, jo mana mamma atbrauca uz šejieni, kopā ar visu manu ģimeni.

-Saprotu, kā tas ir,- Lorēna atbildēja,- Klau, vai tu negribētu iepirkties?

-Iepirkties?- mulsi pārjautāju, un meitene pamāja ar galvu,- Ar mani?

-Jā,- Lorēna smaidot atbildēja,- Ar tevi. Būs jautri. Tikai mēs. Divatā!

-Ja tu tā vēlies,- sacīju un pievērsos polipeptīdu pētniecībai, kas man nekad dzīvē neizdosies,- Klau..- ierunājos, vērojot daudzos grafikus, Lorēnas brūnās acis pievērsās man,- Vai tev nesanāks problēmas, ka dodies ar mani kaut kur?

-Mīļā,- Lorēna atteica,- Mani jau sen citu viedoklis neinteresē.- viņa piemiedza man ar aci, kad noskanēja zvans,- Savāc mantas, mēs tinamies.

-Uz kurieni?-

-Nu uz veikalu taču!- Lorēna smejoties teica un satvēra mani aiz rokas,- Nāc, mums jāiet ātri, kamēr pie skolas vārtiem nav dežuranti,- Lorēna sāka skriet un man neatlika nekas cits, kā viņai sekot.

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Dala-manis-6/685720