Daļa manis (16)6

Pēc skolas man nācās doties uz mājām pie mammas, jo viņa bija man atsūtījusi īsziņu, ka Grēta ir pie viņas. Tā nu es devos mājas virzienā, bīdamās no mirkļa, kad manas acis sastapsies ar Jāņa skatienu. Neapšaubāmi, tas nebūs nekas jauks.

-Savākt māsu un pazust,- sev iegalvoju,- Man tikai tas jāizdara un viss. Prom.

Uzkāpu augšup pa trepēm un, nekaunoties, atvēru durvis, kur sajutu pazīstamo smaržu. Tās nebija manas mājas, tāpēc šai vietai nekādu pieķeršanos es nejutu.- Grēta!- es uzsaucu, nesperdama soli tālāk par durvīm. No istabas iznāca Jānis, kura sejā bija ļauns smaids.

-Grēta ēd,- viņš atbildēja, ļauni vīpsnājot. Iegāju virtuvē un pamanīju mammas telefonu uz galda. Kamēr Jānis nebija atnācis, paķēru nazi no letes pašaizsardzības nolūkos,- Vai,vai..- Jānis nošūpoja galvu,- Šķiet, ka jau Krišs viņai atbrauca pakaļ.

-Tu sūtīji to īsziņu?- es uzšņācu, kāpdamās atpakaļ.- Kur ir mamma?

-Lilija ir darbā, ar savu jauno telefonu, ko es viņai nopirku,- Jānis mierīgi atteica, nākot man pretim,- Tagad gan tik drosmīga neesi, ne tā, Kristīnīte?- viņš novaikstījās un trieca mani pret galdu tā, ka atsitu astes kaulu un nokritu zemē,- Kur tad tavs spēks ir tagad, mazā?

-Kas tev uznācis?- es uzkliedzu, slaukot asaras. Krītot sasitu lauzto roku, un sāpes atgriezās kā nebijušas,- Es tev neko neesmu izdarījusi!

-Tu? Neesi? Izdarījusi?- viņš kliedzot vaicāja, un, satvēris mani aiz matiem, piecēla uz ceļiem,- Tu jauc gan manu, gan Lilijas dzīvi.- viņš, joprojām turot manus matus, trieca manu seju pret zemi,- Lilija tevis dēļ aizmirst par mani.- viņš kliedza,- Visu laiku tikai tu, tu, un tu.

-Liec mani mierā,- es raudot kliedzu, - Lūdzu, liec mani mierā,- es raudāju. Ar brīvo roku centos pasniegties pēc naža, kurš bija izkritis man no rokām un nespēju to atrast. Jānis to pamanīja un uzmeta man saniknotu skatienu.

-Tu taisījies mani nogalināt?-Jānis vaicāja, blenžot uz nazi, tad uz mani,- Tu zini, ko es ar tevi izdarīšu?!- viņš kliedza, purinot mani. Pastiepos pēc naža un, satvērusi tā galu, iedūru viņam rokā. Vīrietis sakņupa ceļos, turot asiņaino roku, un sakodis zobus, nogrūda mani gar zemi. Neapjautu, ko viņš dara, līdz brīdim, kad dzirdēju, kā viņš atver bikšu rāvējslēdzēju.

-Aiztaisi muti, vai es tevi nositīšu,- viņš teica. Kad iekliedzos, vīrietis man iesita pa galvu tik stipri, ka zaudēju samaņu. Tomēr tas nemainīja to, ka es nejutu, ko viņš darīja.

***

-Viņa nāk pie samaņas,- kāds teica. Kad atvēru acis, pamanīju, ka biju pelēkā istabā, kurā nebija nevienas citas mēbeles, izņemot manu gultu. Telpā neviena nebija un, tikko sāku atjēgties, atcerējos visu, kas notika. Pierāvu sev ceļus un sāku nevaldāmi drebēt.

Kāds ienāca telpā, bet es biju pārāk pārbijusies, lai paskatītos, kurš tas bija. Jutu, ka kāds noglāsta man muguru, bet es izrāvos no apskāviena,- Kristīne, nebaidies no manis. Es esmu tavs ārsts. Es gribu tev palīdzēt.

Kāpēc mani vārdi nenāca pāri lūpām? Es pat nespēju paskatīties uz ārstu. Gulēju embrija pozā un drebēju, nespēdama izmest no galvas atmiņas par to, ko Jānis ar mani izdarīja. Samiegusi acis, un nespēdama izturēt sāpes, es sāku kliegt tā, ka ārsts izgāja no istabas un atgriezās ar trijiem vīriešiem, kuri man neļāva piecelties. Viņi pieslēdza manas rokas pie gultas pagalvja un kaut ko man injicēja.

Beidzot es pamanīju ārstu. Tas bija jauns vīrietis, iespējams, nedaudz vecāks par manu brāli, kurš uz mani skatījās ar žēlumu,- Viss būs labi,- viņš apsolīja,-Te tev neviens nedarīs pāri..- viņš mani mierināja,- Es visu zinu,- ārsts piebilda, kad vīrieši izgāja ārā,- Bet tava māte uzstāja, ka tev te ir jāpaliek. Man ļoti žēl,- viņš sacīja.

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Dala-manis-17/686423