Citāts iz manas grāmatas "cilvēka recepte"0

........Pirms trīsdesmit gadiem, tieši šajā diena
melnbaltāja pasaulē
nāca zīdainis kuru vecāki rādīja savas
mīlestības apliecinājuma laikā.
Māmiņa nēsāja sevī, zem savas sirds
mīlestības augļi kurš attīstījās,
smeļot no viņas dzīvības enerģiju, auga
mazs ķermenis, dvēsele kura
nepazina šīs pasaules skarbumu, nepazina
melus, viltību, nepazina nedz
garšas nedz smaržas, bet šim topošajām
cilvēkam bija visas durvis vaļā
lai izmantotu dzīves dotas iespējas.
( Iespējams tad šinī mazajā
dvēsele tika uzstādīta programma lai līdz šim
nodzīvotos gadus,
neizturētu veltīgi, maksimāli godīgi, cienīt/
respektēt, mīlēt,
izbaudīt mīļotā cilvēka apskavienus ). Tikmēr
vienīgā skaņa ko
dzirdēja šī dvēsele bija Mātes sirds mūzika.
Tā sirds mūzika bija
dieviga, melodiska, ( tā pirmo reizi saskaras
topošā bērna ausis
mūziku, ko vēlāk, pieaugot viņš saprata-
Dzīvē bez mūzikas, ka gads
bez vasaras. Šī pirmā saskarsme viņa dzīvē
ieņēma ļoti lielu lomu ) .
Šī skaņa bija pirmais koncerts, pirmā opera,
pirmais skaņas ieraksts
ko neskaitāmas reizes klausījās atkārtojumā.
( gluži ka tagat,
iepatikusies dziesmā kaut desmit reižu pēc
kārtas atskaņot ). 2x
marts! nāca pasaulē šīs ilgi gaidītais bērns.
Biju agra rīta bērns
sešos no rīta devu visiem zināt par sevi, biju
gaidīts bērns kuru
vecāķi mīlēs, lolos, vannos, mierinās
negulētas naktīs, tikmēr pēc
kārtējā autiņa nomaiņas ( pampera ) es saldi
gulēšu mazulim
raksturīga veidā, kāds no vecākiem vai pat
abi domas pieļaus manu
skološanu, ilgo mācību periodu, bērna
gaitas izzinot šo pasauli.......
......Bija apnikošais ikdienas Kāpēc? ( man pat
bija iesauka
kapecitis ), tomēr Tēvs pacietīgi man
stāstīja/rādīja/mācīja/atbildēja/rādīja
piemēru; Šajā diena es
ieraudzīju pirmo reizi saules gaismu, pirmo
reizi vecāki sadzirdēja
manu balsi un arī pirmo reizi dabūju pliķi pa
pakaļu ( tā dara kad
bērni piedzimst ).... ......Šajā diena es izjūtu
nesavtīgu mīlestību
no Mammas fiziski, ka arī Tēva stipras rokās,
toreiz Tēvs teica,
sveiks Dēls šajā saules pusē! tu noteikti būsi
labs dēls, cilvēks,
tava dzīvē būs neskaitāmi šķērsļi, gan
kāpumu un kritumu periodi,
nebaidies, sper soli droši uz priekšu. Ja ceļu
sāc, tad skaties uz
priekšu, ne atpakaļ. Dēls dzīvē jāsēž pašam
pie stūres, nevis uz
aizmugurējā sēdekļa. Protams šos vārdus
neatceros, toties mana sirds
to atceras ļoti labi. ( pusaudža gados vecāki
man šo visu paši
atstāstīja ). Atceros arī to kāds palaidis biju,
arī skolas laikā, tad
Tēvs ņēma mani aiz rokās, tajā brīdī kad
kļuvu nevaldāms, ne viņš
mani nesita, vienkārši viņš parādīja mana
vectēva un vecvectēva
bildes kuras krāšņi aprakstīja kāda ir bijusi
šo vīru dzīvē. Joprojām
varu vārds vārda atstāstīt Tēva teikto, tomēr
dziļāk sirdi iezagās
vārdi- Cilvēka audzināšana sākās kopš viņa
dzimšanas, viņš vēl nerunā,
vēl neieklausās, bet jau mācās.......