9.
Malum
Patiess ļaunums ir sastopams reti. Kāpēc? Ļaunums ir tik taisnīgs, dabīgs, neaizstājams, bet tas tomēr ir retums. Ļaunumā var saskatīt dzirksti acīs, ļaunumā ir dzīvība. Ļaunums valda dabā, dzīvē, saskarsmē ar citiem un mēs to slēpjam, jo tas nav pieņemts, ļaunums ir slikts. Ja tas būtu tik slikts un nevēlams, tad kāpēc tajā ir tik daudz dzīvība, varbūt par vairāk dzīvības emociju nekā laba darīšanā. Ļaunums mūs padara dzīvus, mūs nevar vainot pie tā, ka gribam būt dzīvi.
Pie galvenās ieejas valda klusums, administrators galvu uzlicis un galda pusaizmidzis sēž. Visticamāk tas ir tas klusums pirms vētras. Varbūt drīzāk klusums pirms līķis piezemējas. Un līķis piezemējas, atskan troksnis, kas atmodina administratoru un liek tam izskriet ārā.
Uz jumta valda vējš. Anda palūkojas lejup no jumta malas, apakšā tikai Georga līķis guļ. Vējš trenkā blondos matus, kuri aizklāj sārtā lūpas, kuras veido smaidu. Lūpas viņa paspēja uzkrāsot pa to laiku, kamēr bija uz jumta, jo vēl pirms sarunas uz jumta tās nebija tik sārtās. Tas bija apmierinājuma pilns smaids. Tajā varēja saskatīt pat kripatiņu apmierinājuma.
Anda atvēra plaukstu, kurā viņai bija monēta, kuru rotāja liels cipars. Tajā atspīdēja dažas zvaigznes no debesīm. Tomēr ar skatīšanos vien nepetika, viņa pavirzīja monētu uz pirkstu pusi un aizvēra plaukstu, apgāžot monētu otrādi. Atkal plauksta atvērās, bet arī monētas otru pusi rotāja cipars. Anda vēlreiz pasmaidīja un nometa monētu pie kājām.
Blondie mati vēl plīvoja vējā, kamēr viņa devās uz lifta pusi, akmeņi zem viņas kājām kustējās un radīja nepatīkamas skaņas, bet viņa jau bija spožajā liftā. Liekas, ka gaismas tajā bija palikušas spožākas nekā agrāk.
***
Atvērās dzīvokļa durvis un ātri vien sākās trokšņošana. Anda lika savā rokassomā visu svarīgāko, kas viņai bija. Grūti iedomāties, ka tik bezpersoniskā dzīvoklī varētu būt kaut kas vērtīgs vai svarīgs kādam. Bet ātri vien soma bija piepildīta un Anda tikai lūkojās apkārt, vai nav kaut ko aizmirsusi. Vēl pie izejas viņa palūkojās spogulī un nedaudz piekārtoja matus, kuri vējā bija pilnībā izpūruši.
Viņa pie sevis atvadījās no dzīvokļa, jo zināja, ka nekad šeit vairs neatgriezīsies. Būtu arī atvadījusies no sava vīra, ja viņai tāds būtu. Bet nebija un labi vien ir, ka nebija, tas visu pārāk sarežģītu. Blakus durvīm uz maza skapīša stāvēja viņas melnā grāmata. Anda ātri to paķēra un piespieda pie krūtīm, nolaida lejā un ieelpoja. Miers pārņēma viņas sirdi. Grāmata nolaidās vienā rokā, Anda aizvēra acis un ar otras rokas rādītājpirkstu pārbrauca pāri grāmatas vākā, zelta burtiem iegravētajam, autora vārdam un uzvārdam. Ātri grāmata pazuda viņas somā un durvis aizcirtās. Pat sveču imitācija palika iedegusies.
***
Vestibilā atvērās lifta spoguļainās durvis, no kurām ar skaļiem augstpapēžu kurpju soļiem iznāca Anda. Soļi nebija ātri, bet ļoti skaļi un uz mirkli novērsa visu apkārtējo uzmanību no Georga līķa, kuram viņi bija sastājušies apkārt.Viņu uzmanība bija tikai vērsta uz jauno, blondo dāmu, kura tuvojās viņiem, līdz atradās jau pavisam viņiem blakus, kur viņa arī apstājās. Visu skatieni atkal pievērsās Georga līķim, bet ne Andas.
Pienācis jau rīts, kļuva gaišāks, tāpēc viņa, atšķirībā no visiem pārējiem, kuri skatījās lejup uz līķi, skatījās augšup, lai pārbaudītu, vai zvaigznes vēl var redzēt. Un tās varēja vēl šādā gaišumā redzēt. Tas lika Andai ķerties pie melnā lietussarga un turpināt ceļu uz priekšu. Lietussargs viņu labi pasargāja no zvaigznēm, kuras viņa negribēja redzēt.
***
Andas skaļie soļi bija jau piemeklējuši pazīstamo vietu. Par to liecināja sarkanais neona krusts un pazīstamā seja. Uz trepēm sēdēja un šādā rīta gaišumā gaidīja sprediķotājs savā melnajā halātā. Viņš ātri vien pamanīja Andu un pieleca kājās. Jau no liela attāluma viņš ar savu skaļo balsi ņēmās viņu sveicināt:
- Sveika!
Toties Anda neko neatbildēja un devās tuvāk. Jaunais vīrs nedaudz apjuka, bet Anda viņam turpināja tuvoties līdz abi bija metra attālumā viens no otra. Andas lietussargs gandrīz jau bakstīja viņam galvu, bet viņš turpināja runāt:
- Viss kārtībā?
Anda vēl klusēja. Viņa tikai izņēma no somas milzīgu aploksni, kurai pēc fizikas likumiem nemaz nevajadzēja ietilpt tajā rokassomā. Arī jaunais sprediķotājs bija nedaudz pārsteigts, jo nezināja, ka sieviešu rokassomu ietilpībai pat armijas mugursoas nestāv klāt. Aploksne nomainīja īpašniekus un iestājās neliels klusums, kamēr viņš atvēra un ielūkojās aploksnes saturā, tad gan viņš turpināja:
- Es nezinu, kāpēc tev to vajadzēja, bet vienmēr laipni.
Andai pat mats uz galvas nepakustējās, likās, ka viņa ir pārvērtusies par statuju. Arī vīrs saprata, ka kaut kas ir jāsaka:
- Neuztraucies, es uz visiem sadalīšu.
Beidzot Andai radās kāda reakcija uz viņa teikto, bet ne tāda, kuru viņš bija gaidījis. Viņa pagriezās un devās prom. Pilnīgi mierīgā solī skaļie augstpapēžu soļi attālinājās. Vīrs ar savu aploksni kāpa pa mazajām trepēm augšā uz savu improvizēto baznīcu, vēl durvīs viņš apstājās un palūkojās uz Andu, kura jau bija krietnu gabalu nogājusi un nebija tik viegli saskatāma. Viņš tomēr devās iekšā un aizvēra durvis.
Arī Andas tālie soļi palika klusāki un klusāki. Neviena zvaigzne vairs nebija redzama, bija redzams saullēkts un Anda tieši uz to devās, viņa palika mazāka un mazāka, gandrīz jau pilnībā bija tālumā pazudusi. Viņu pavadīja klusā dziesmas dungošana un vārdu dziedāšana pie sevis: „ārā no tumsas, iekšā gaismā, cietzemes dzimšanas ausmā...”
Visa dzīve sastāv no nejaušībām, katra nejaušība noved pie citas un tā var turpināt mūžīgi. Bet tāpēc mums ir dota brīva izvēle. Cilvēkiem var redzēt tikai divas puses: to, kuru viņi grib mums rādīt un to, kuru mēs gribam redzēt. Kāda gan tur brīvība? Izvēles brīvība ir tikai ilūzija. Arī tu, lasītāj, noteikti domā, ka tev bija brīvība izvēlēties savas beigas šim stāstam, bet kāda gan tur brīvīa, ja abas beigas esmu rakstījis es un tieši man nevis tev bija brīvība izlemt, kā viss beigsies?
