local-stats-pixel fb-conv-api

Cīnītājs. #93

119 1

~~

9.Nodaļa

Kafijas pupiņu aromāts sagrāba viņu savos smārda tīmekļos un ļāva ieelpot liego smaržu, bet veclaicīgā mūzika radīja jauku atmosfēru. Aiz letes stāvēja diezgan paveca kundze, kas ar siltu smaidu aicināja pie sevis katru apmeklētāju un labprāt apkalpoja tos. Olivers ar abām meitenēm bija iekārtojies uz sarkanajiem ādas dīvainiem, kuriem jau bija radušās uzplēstas vietas. Tas tikai liecināja, ka šai vietai drīzāk atbilstu relikvijas statuss, bet neviens nesūdzējās viena iemesla dēļ. Atrodoties šeit, cilvēkus apņēma māju sajūtu un lika ilgoties..

- Kornēlij, aizej mums pēc saldajiem, - Džeida, laipni uzsmaidījusi, iedeva Kornēlijai nedaudz naudas. Mazās sejā ieslīdēja priecīgs smaids, tajā spēlējās vairāk nekā simts dažādu atblāzmu, bet visas kā viena izstaroja siltumu. Tomēr Olivera skatiens bija aizslīdējis kaut kur starp cilvēku masu vēlajā pēcpusdienā.

- Labi, - Viņa priecīga nočivināja un piecēlās kājās. Tomēr Olivera smaids izdzisa uzreiz, kā Kornēlija piecēlās, no Džeidas viņam nebija nekā slēpjama, bet viņam labāk patika visu paturēt pie sevis. Viņš zināja, ka Džeida kaut ko nojauš un visu ceļu līdz kafejnīcai bija gājusi klusējot, noteikti pie sevis viņa zvēroja dusmās par Olivera bezatbildību.

- Oliver, kas noticis? - Džeida ar raižu pilnu sejas izteiksmi vaicāja. Viņas smalkās plaukstas aizslīdēja uz Olivera galda pusi un uzlika tās virsū uz viņa rokām. Tās bija siltas un maigas kā tauriņu spārnu vēdas, un tik ļoti kontrastēja ar Olivera aukstajām un lielajām plaukstām.

- Nekas vairāk, kā parasti, - Viņš atbildēja īsi, jo nevēlējās izplūst garās sarunās.

- Nemelo man. Es redzu, ka kaut kas ir noticis, - Džeida centās pierunāt, lai Olivers viņai atklātos. Kaut mazdrusciņ nogrūstu smagumu no saviem pleciem un uzliktu uz viņas. Viņš nespēja meitenei to nodarīt, Oliveram pašam bija jātiek galā ar visu, kas bija nācis pār viņa galvu.

- Aizvakar gadījās starpgadījums. Viegli ievainoja rokā un viņi atkal to meklēja, - Olivers runāja īsi un skaidri, jo tas bija labākais veids, kā apmierināt meitenes interesi un nepateikt neko lieku. Kornēlijai noteikti šo visu nevajadzēja dzirdēt, jo viņas acīs Olivers bija viņas spēcīgais onkulis, lai gan nekāda radniecība abus nevienoja.

- Tas slikti beigsies, es tev saku. Tu neredzi, ko darbs dara ar tevi un tavu dzīvi? Tu esi kā suns ķēdē, kurš nespēj norauties, - Džeida joprojām runāja klusi un mierīgi, lai neizbiedētu citus apmeklētājus un neviens nesaprastu, par ko iet runa.

- Un tu zini, ka man nav izvēles. Ir tikai viens veids, kā tikt prom un tu pati zini, kāds, - Olivers atbildēja. Vienīgais ceļš, kā tikt prom, veda uz kasti ar vāku pa virsu. Viņi nekad nelaidīs Oliveru prom, jo pārāk daudz tas zināja un pārāk daudz spēja izstāstīt tālāk.

- Tas dimants nav tavas dzīvības vērts, - Džeida ar noraizējušos skatienu runāja. Nebija vērts? Bija vairāk, nekā Džeida spēja iedomāties.

- Tas ir viss, kas man ir palicis no pagātnes , - Olivers atbildēja un redzēja, kā tuvojas Kornēlija. Viņai rokās bija divi trauciņi ar šokolādes kūku un mazām karotītēm pie tām. Kornēlija nolika vienu sev, bet otru Džeidai un tad ar zīmīgu skatienu palūkojās Olivera virzienā un uzsmaidīja.

- Es aiziešu pakaļ arī tev, - Viņa nočivinājusi pagriezās, lai atgrieztos pie vecās kundzes un paņemtu pēdējo desertu, kas bija palicis no viņu pasūtītā. Džeidas uzstājīgas skatiens joprojām vēroja Oliveru un negrasījās atkāpties no viņa.

- Pārdodot to, tu būsi stāvus bagāts. Nauda vairs nekad nebūs problēma, - Džeida runāja ātri, bet tā Olivers uztvertu katru vārdu. Viņš tikai izvilka savas rokas no Džeidas plaukstu apakšas un atspiedās pret dīvāna muguru. Džeidai bija taisnība, bet tam bija lielāka vērtība nekā naudai, tās bija atmiņas un smagi viņa senča gadi.

- Nē, - Olivers noteica un iedzēra malku no kūpošās kafijas. Mazais jaukums nolika viņa priekšā kūkas gabaliņu un maigi pasmaidīja. Īsu brīdi mazā mētāja savu skatienu no viena uz otru, bet tad apsēdās blakus Oliveram un uzlika roku uz viņa ceļgala.

- Oliveronkuli, tu neēdīsi kūku? - Viņa domīgi jautāja, skatoties caur pieri. Tomēr Olivera galvā šaudījās citas domas, varbūt nevajadzēja neko teikt par dimantu un izspiedējiem, kas ir atgriezušies. Kāpēc tas nevarētu palikt kā leģenda? Uz mūžiem.

- Nē, jaukum, tu vari apēst gan manu, gan savu, - Mazā rociņa tika noņemta no ceļgala un viņa apsēdās tuvāk galdam. Ar kāru muti tika tiesāts Olivera kūka gabals, kuru viņš nemaz nevēlējās. Starp viņiem bija iestājies klusums ne jau tādēļ, ka nebūtu, ko teikt, bet gan tādēļ, ka bija pateikts pārāk daudz. Viņš vēlējās aiziet no šīs sarunas, lai gan zināja, ka zināmā veidā ir aizvainojis Džeidu, jo viņa tikai uztraucās par Olivera drošību. Dažreiz likās, ka Džeida aizstāj viņam gan mammu, gan draudzeni, gan padomdevēju, gan ģimeni, kuras nekad tā īsti nebija bijis.

119 1 3 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 3

0/2000
Ceru,ka rīt sagaidīšu turpinājunu,malacis...
2 0 atbildēt

👍

0 0 atbildēt