~~
8.Nodaļa
Aiz apvāršņa grima vislielākā no visām zvaigznēm, kas veidoja vien blāvu, sārtas gaismas atspīdumu. Padebeši bija izskaidrojušies un rotājās šķietamas krāsas triepienos, skatiens aizplūda kaut kur tālumā. Apavi viegli mina notīrīto bruģi zem kājām, ne viņa kājās pirmās, ne pēdējās, kas šīs ielas staigā. Gadu simteņu vecas mājas žēlīgi uzlūko viņu, varbūt kāds daudz vērīgāks spēj saskatīt to daili, kas tām piemīt, bet tas noteikti nebūs Olivers. Olivera sejā cirtās asie cigarešu dūmi no priekšā ejošā vīrieša, kurš jau smēķēja otro cigareti pa visu laiku, ko viņš gāja tam aizmugurē. Bet pilsētas trokšņa dēļ gribējās aizspiest ausis un sarauties kamoliņā, bet darbs bija pirmajā vietā. Gadu no gada. Mēnesi no mēneša. Dienu no dienas..
- Oliver? - Spiedza kāda maza bērna balss aiz Olivera muguras. Tā bija maiga un klusa, bet uzstājīga pēc velna. Varbūt tās bija tikai halucinācijas? Viņš nespēja koncentrēties. Tomēr piespieda sevi apgriezties apkārt un paskatīties uz saucēja balsi, tomēr, pat nepaspējis atskārst, kas notiek, pie viņa kāds piespiedās. Mazs un silts. Gaišs. Olivers atpazina gan stāvu, gan balsi. Olivera sejā ieslīdēja liegs smaids, bet mazās meitenes sejā - atklāts un priecīgs smaids, kas atklāja mazos, bet baltos zobus.
- Sveiks, jaukum, - Olivers pacēla mazo meiteni uz rokām, bet uzreiz iekunkstējās sāpēs. Roka lika atgādināt par sevi, tomēr centās neko neizrādīt, bet gan pārcēla mazo jaukumu uz labās rokas. Spiedošā sajūta nemazinājās, bet gan pieņēmās spēkā. Nekas, viņš pacietīsies. Skatiens vairs īsti nefokusējās, bet gan sāka plūst miglā. Saņemies, Oliver. Viņš mēģināja pats sevi uzmundrināt.
- Oliver onkuli, tev viss labi? - Kornēlija jautāja, uzrāvusi uzacis. - Tu izskaties tāds skābs, - Viņa, attēlodama Olivers, savieba seju dīvainā grimasē, lai izskatītos pēc iespējas līdzīgāka viņam. Olivers tikai sāji iesmējās par tādu atveidojumu, ja jau gribēja smieties par viņu, lai jau smejas. Viņam nebija žēl. Mazās meitenes smiekli bija dzirkstoši kā tāds šampanietis Jaungada naktī.
- Man? - Olivers neticīgi jautāja. - Varbūt es vēl izskatos tāds? - Viņš izbolīja acis un izbāza ārā mēli, bet Kornēlija smējās kā kutināta. Tomēr Olivers aiz šādas sejas izteiksmes slēpa savas sāpes un pārdzīvojumus, kas bija sakrājušies pakrūtē un kņudināja.
- Te jūs esat, - Ierunājās aizelsusies sievietes balss, kastaņbrūnie sprogainie mati bija izspūruši un skatījās katrs uz savu pusi. - Kornēlij, tā nevar darīt, - Džeida ar savu zaļo acu skatienu stingri pētīja Kornēliju un jau atkal mācīja Olivera jaukumu. Mazajai bija tāds netikums bēgt prom no māsas, kad ievēroja Oliveru vai kādu citu, kas meitenei bija tuvs. Olivers bija Džeidas draugs kopš ielu laiku, kad viņi vēl sevi nedēvēja vārdos, bet gan segvārdos.
- Viss kārtībā, es viņu pārtvēru, - Olivers atbildēja. Viņš nobučoja mazo jaukumu uz vaiga un nolaida zemē. Sārtajā sirds formas sejā brūnās acis izskatījās milzīgas, bet lūpas tika nepatikā sakniebtas kopā, bet Olivers vairāk nespētu izturēt meitenes svaru, kaut tas bija pavisam niecīgs. Kornēlijas gaišajos matos spēlējās sniegpārslas, kas bija nolaidušās no koka.
- Paldies, Oliver, - Džeida atbildēja, bet Olivers arī viņu ielaida savā tvērienā. Tagad viņi bija draugi - katrs savu ceļu aizgājis, Olivers bija tas pats noziedzīgais personāžs, bet Džeida iestājās horeogrāfijas fakultātē un visā pārejā laikā, kuru neveltīja skolai, veltīja Kornēlijai, savai māsai. Vecāki viņas abas bija atstājušas novārtā jau ļoti agrā vecumā, tagad viņas kūlās pa dzīvi, kā vien varēja. Katram sava dzīve. Katram savs skarbais liktenis..
- Oliver onkulis ir skābs, - Kornēlija nebeidza atkārtot un lakstīja priecīga apkārt. Viņu visu sejās ieslīdēja smaidi, bet īso ielas posmu pieskandēja viņu liegie smiekli. Oliveram trūka tādu mirkļu vairāk par visu pasaulē, bet zināja, ka tie ir reti kā tādas relikvijas, kuras vajadzētu noglabāt tuvāk sirdij.
- Skaties, lai viņš nepaliek brūns un nesāk skābt, - Džeida smejoties noteica, bet Kornēlijas sejā ielija neuzticīgums un nesaprašana par notiekošo. Bērni bija tik tīri, tik gaiši, ka Oliveru sāka mākt skaudība par viņu dzīves uztveri. Nav jādomā ne par sāpēm, ne darbu, neparko.
- Beidz, - Viņa manāmi atgaiņājas ar rokām prom. Oliveram vajadzēja tikt prom no ielas un kaut kur apsēsties, jo nebija labi. Tā nebija labākā doma doties šodien strādāt, pie tam puse darba bija izdarīta nekvalitatīvi vai vispār nebija izdarīta.
- Mēs varētu iedzert kafiju, - Olivers uzrunāja vairāk Džeidu, nevis Kornēliju, jo zināja, ka tā tūdaļ saviebs seju un parādīs īkšķi uz leju. Pārāk labi bija zināmas abas meitenes un viņu stāsti, tāpat kā Džeidai - Olivera stāsts. Viņu stāstiem gandrīz nebija nekā kopīga, bet tieši tas viņus satuvināja. Bēdu brāļi sēž vienā laivā.
- Laba ideja, mums ir kāda stunda, - Džeida atbildēja un saņēma Kornēlijas roku, bet tā uzreiz izrāva to ārā un skatījās uz Oliveru.
- Man vajag Olivera roku, - Viņa viltīgi pasmaidīdama noteica un saķēra Olivera roku. Olivers tikai iesmējās un cieši satvēra mazo plaukstu, kas viegli iegūla viņējā. Tā bija silta, salīdzinot ar Olivera nosalušo plaukstu, bet Kornēlija neatrāvās, jo pūkainie vilnas cimdi sargāja viņas rokas.
- Lai jau notiek, - Džeida novicināja rokas un sāka iet uz priekšu. Viņa galvu nomocīja citas domas, nevis kafijas dzeršana. Telefonā jau bija divdesmit zvani no Tomasa, jo Elīza bija kaut kur notinusies pēc strīda pie bāra. Tomēr visas nebūšanas viņi varēs noskaidrot vakarā, kad satiksies, tagad viņš izliksies neko nedzirdam. Lai gan tam varētu būt sekas..
