local-stats-pixel fb-conv-api

Cīnītājs. #73

120 1

~~

7.Nodaļa

Brūnie armijas stila zābaki viegli grima vizuļojošajā, bet aukstajā sniegā, šī jau bija otrā sniega sega šajā ziemā. Neviesmīlīgas debesis nebeidza lutināt ar greznajām sniegpārslām, tās lēnām nosēdās uz Olivera melnā mēteļa un pēc brīža jau izzuda. Mašīna bija novietota pie bāra ieejas, kurā vajadzēja atrasties Emanuelam. Kur gan citur viņš varētu būt? Nekur. Tikai šeit, triecot naudu kārtējai pudelei alkohola.

- Kā tev var nesalt? - Elīza neapmierināta vaicāja. Viņa centās saglabāt siltumu ilgāk un pēc iespējas vairāk ievilkt sevi mēteļa apskāvienos. Olivers tikai pasmaidīja, ja vien viņa zinātu,kāpēc viņam nesalst, tad skatītos ar citām acīm, bet varbūt nē. Neko nevarēja zināt.

- Pieradums, - Olivers atbildēja. Tie bija meli, bet tik veikli pārvēlās pār lūpām. Viņam mētelis bija neaizpogāts, bet zem tā atradās tikai baltais krekls. Tas bija temperatūras dēļ, nevis pieraduma, bet viņš nedrīkstēja nodot savu veselības stāvokli.

Viņš ar vieglu rokas kustību atvēra vaļā bāra durvis un iegāja iekšā pa tām, pat ne paskatoties, vai Elīza seko. Oliveru apņēma nekvalitatīva alus un lētu cigarešu smārds, kas noteikti atstās pēdas uz viņa. Viņam nepatika šī vieta, jo bija nolaista līdz pēdējam un tik tikko spēja nomaksāt rēķinus. Skatiens ātri tika pārlaists pāri visiem bāra apmeklētājiem, to nebija daudz, tāpēc meklējamais tika ātri ieraudzīts.

Emanuels sāka šaudīt skatienu uz visām pusēm. Kāpēc tieši šodien? Olivers sev uzdeva jautājumu un vēroja, kā tas idiots ceļas kājās un grasās mukt prom. - Un tā katru reizi, - Olivera klusām pie sevis nopukstēja. Laikam nekad Emanuels neiemācīsies, ka bēgt ir bezjēdzīgi un viņa kājas ir pārāk lēnas un vecas, salīdzinot ar Olivera. Emanuels jau bija pielēcis kājās un metās uz sētas durvīm, kuras jau tāpat līdzinājās caurstaigājamajām, jo, kopš slēdzene bija salūzusi, neviens to nebija nomainījis.

- Gaidi šeit, - Olivers noteica un metās pakaļ vīrietim, kuru ienīda vairāk par visu pasaulē. Smagi soļi skāra zemi un nevēlējās laist viņu prom, kājas likās kā ar svinu pielietas un nespēja panest tādu svaru. Gar acīm sametās melns un Olivers tik tikko spēja noturēties kājās. Viņš ar labo roku atspiedās pret sienu, ievilcis dziļu elpu, Olivers sāka skriet viņam pakaļ. Nāsīs cirtās pretīga vecuma smaka, kas saasināja maņas un roka stiepās piesegt degunu.

Emanuela masīvo stāvu un pelēcīgo matu ērkuli varēja saskatīt, nogriežoties gar stūri un pazūdot aiz tā. Olivers nejutās labākajā formā, varbūt labāk vajadzēja palikt mājās? Nebija laika domāt par to. Olivers smagi atgrūda vaļā sētas durvis un truli vērās baltajā pasaulē, skatiens centās atrast to melno tēlu, kas bija pazudis pirms viņa. Tomēr Emanuelu nekur nemanīja.

- Velns parāvis, - Olivers nokliedzās iekšpagalmā un ar kāju spārdīja sniegu. Mugura tika atspiesta pret auksto ķieģeļu sienu, bet plaukstas pieliktas priekšā acīm. Pasaule griezās ātrāk par amerikāņu kalniņiem un nespēja apstāties, tik slikti sen nebija bijis.

- Man likās, ka tu esi labākais. Acīmredzot Tomass kļūdījās, - Aiz muguras čiepstēja Elīza. Olivers noņēma plaukstas no sejas un, pagriezis galvu, ar neticīgu skatienu vērās Elīzā. Sīkā maita. Nedrīkstēja izrādīt emocijas. Nedrīkstēja būt vājāks un pierādīt, ka meitene ir uzvarējusi. Viņš atgrūdās no sienas un nostājās aci pret aci pret meiteni.

- Nu tad ej prom. Neviens tev neliek šeit palikt, - Olivers nekaunīgi uzbruka ar vārdiem un iekodās lūpā, lai apslāpētu vēlmi smieties. Meitenes sejas izteiksme bija vairāk nekā smieklīga, tā bija apmulsusi un bikla. Viņš ar pelēkzilo acu skatienu vērās Elīzas brūnajās acīs, kas kaut ko centās sameklēt Olivera sejā.

- Tu nezini, kas es esmu, - Meitene izspļāva ar naidu, bet tas lika tikai Olivera lūpu kaktiņiem sacelties augstāk. Kas gan viņa bija? Kaut kāda bezpajumtnieka meita, kurai nebija naudas, par ko nomaksāt vecāku parādus? Vai arī izlepusi augstākās sabiedrības meitene, kas meklē izklaidi? Oliveram bija vienalga, lai jau kāto uz visām četrām debespusēm. Galu galā viņš nebija nekāda aukle, kas ņemsies ar mazām meitenītēm, lai tikai viņām būtu jautri.

- Kas tad tu esi? Sīka maita? Prostitūtas meita? Izlutināta.. - Viņš nepaspēja pabeigt domu, jo kakls iekņudējās un klepus bija klāt. Olivers paspēra soli uz priekšu un cirta apvainojumus sejā. Elīza ar katru soli atkāpās atpakaļ, it kā baidītos no viņa, bet viņai nebija, kur mukt un turpat arī bija sarkanā ķieģeļu siena. Olivers atspieda roku pret sienu, lai nepazaudētu līdzsvaru, jo kārtējo reizi skatiens sāka migloties.

- Aizveries, - Olivers tika pagrūsts un Elīza, asi nošņākusies kā tāda čūska, nozuda aiz durvīm. Viņš no kabatas izņēma cigarešu paciņu un apsēdās uz aukstajām betona kāpnēm. Olivers, tās brīdi pasvārstījis, ielika atpakaļ kabatā, tas bija slikts ieradums, no kura bija jātiek vaļā. Pirmo reizi cigaretes viņš turēja sešpadsmit gadu vecumā, tā bija kāda nogurdinoša diena, kurā tika mācīts, kā šaut ar ieroci. Toreiz viņš visu dienu bija pavadījis šautuvē un bija gan fiziski, gan emocionāli tukšs. Pēc nodarbības Olivers bija izgājis ārā un nezināja, ko iesākt, bet Tomass piedāvāja uzpīpēt un visam jau pienāk pirmā reize.

Kārtējo reizi viņš piecēlās kājās un devās iekšā sasmakušajā bāra gaisā, no kura jau vien palika slikti. Agrāk viņš tādas vietas apmeklēja daudz vairāk, tagad vairs nē. Vairs Olivers nejuta vajadzību pēc tā. Skatiens tika pārlaists pāri, bet nekur nemanīja Elīzu, droši vien bija notinusies. Paldies Dievam. Viņam vajadzēja tikt pie kaut kādām tabletēm, savādāk viņš visus palaidīs vaļā un nedabūs ne graša.

120 1 3 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 3

0/2000
Oh, izskatās, ka kāds ir ieskrējies. Var šodien, var rīt. Man ir liela - ļoti liela - nodaļu rezerve. Protams, lai abi liekas gultā. emotion
1 0 atbildēt
Tāpēc, ka ir paredzēta vēl kāda, kas ir daudz piemērotāka. Kā jau atceries, es nemāku skaidri teikt, rakstu spontāni un uz sajūtām.
0 0 atbildēt

👍

0 0 atbildēt