~~
6.Nodaļa
Auksti drebuļi glāstīja Olivera sakarsušo ādu, likās, ka temperatūra ir uzkāpusi augstāk par atļautajiem trīsdesmit sešiem, komats, sešiem grādiem. Šodien bija jāpastrādā, savādāk viņš vienīgais atpalika no plāna,un tas galu galā nebija pats labākais variants. Viņa uzraudzībā bija apmēram desmit cilvēki, kuriem boss bija aizdevis naudu uz noteiktu laika termiņu. Savelkot galus kopā, viņam bija jāsavāc nauda četriem un tie nebija paši jaukākie eksemplāri. Ja vien varētu kaut kā izvairīties no darba, tad Olivers noteikti to būtu darījis. Tomēr tādā darbā, kāds ir viņam - brīvdienu nav.
- Oliver, tev viss kārtībā? - Nina uzmanīgi vaicāja. Galva vēl joprojām likās dulla un īsti nesaprata šodienas mērķi. Redze ik pa brīdim apmigloja stingro skatienu, bet Olivers to novirzīja uz temperatūras rēķina un centās savākties, lai šodien tiktu ar visu galā. Viņam vajadzēja brīvdienas, bet nebija, kas tās sniegtu.
- Puslīdz, - Olivers, izspiedis sāju smaidu ,atbildēja. - Paldies, - piebilzdams noteica.
- Tu man skaties, ja problēmas, ienāc, - Nina ar aizdomīgu skatienu noteica un līganā gaitā ieslīdēja savā kabinetā.
Olivers pagriezās, lai dotos ārā no ēkas, kuru jau bija iesaucis par otrajām mājām. Īstenībā tikai no rītiem šeit bija kluss, bet vakaros gan valdīja īsts haoss. Mītne nebija kaut kāda pamesta, pussagruvusi ēka Amsterdamas nostūrī, bet gan pieticīgs naktsklubs, kur vien retais zināja, kas slēpjas otrā kluba daļā. Bosa cilvēki nekad negāja iekšā pa galvenajām durvīm, bet gan pa sētas durvīm.
Nebija īpaši daudz cilvēku, kas strādāja pie bosa, tie bija aptuveni desmit, jo citi nāca, bet citi gāja. Tomēr neviens nav aizgājis projām dzīvs, tādi brīnumi nekad nenotiek. Oliveram parāds drīz būs atdots, bet pakrūtē dzima bailes par nāves iespējamību. Vai viņš būs izņēmums? Diez vai. Katru dienu viņš spēlējās ar nāvi, it kā tā būtu rotaļlieta viņa rokās.
Olivers ieelpoja salto gaisu un iekāpa iekšā melnajā mašīnā. Pirmais, ko viņš izdarīja - ieslēdza izsekošanas ierīces, bet pēc tam nolika galvu uz stūres, lai kaut nedaudz mazinātu pulsējošo sajūtu. Katram parādniekam zem ādas bija mikročips, kas norādīja atrašanās vietu. Ja gadījumā kāds izņēma zemādas čipu, viņu gaidīja viena lieta - nāve. Neviens nemānīs bosu un ,paņēmis naudu, nepaliks bez sekām, kas varētu iedzīt parādos biznesu. Kāds gan tas bija bizness? Drīzāk reputācijas spodrināšana un krāpšanās, bet Oliveram nebija ļauts teikt savas domas vai kaut ko bilst.
Viņš jau gatavojās iedarbināt mašīnu, kad kāds pieklauvēja pie aizsvīdušā loga. Kas atkal? Viņš nepiemierināti pie sevis pukstēja un pacēla galvu no stūres, tā likās kā smaga sniega kupena. Pie loga stāvēja Tomass, bosa dēls, bet viņam blakus - kāda smalka meitene ar ogļu melniem matiem un sārtām lūpām. Meitene savilka stiprāk jostu ap savu vidukli un pārsvēra svaru no vienas kājas uz otru. Olivers neapmierināti nospieda pogu, lai logs atvērtos un raudzījās uz tiem abiem, kam nebija miera pat šajā rītā.
- Oliver, ir darbiņš, - Tomass rupjā balsī noteica, bet Olivers pamāja ar galvu, lai saka, kas sakāms vai arī lai lasās tālēs zilajās un nenāk atpakaļ. Viņam nebija noskaņojuma ņemties ap papildus darbiem, jo nespēja izdarīt to, kas ir ieplānots.
- Šī ir ...Amm, - Tomass skatījās uz saviem pirkstgaliem un centās atcerēties, kā sauc viņa šā rīta pavadoni. - Vārdu nezinu, - Viņš apmulsis turpināja. - Es nezināju, kuram uz kakla vajag jauniņo, bet iedomājos par tevi. Izrādi darba specifiku, es apmācīšu pārējo, - Toms noteica un gaidīja kaut mazāko apstiprinājumu no Olivera puses. Tomēr Olivers vārījās dusmās, viņam nevajadzēja asti uz kakla, pie tam tādā stāvoklī, kā viņš atradās pašlaik. Kādā sakarā viņam? Tas bija murgs murga galā.
- Kāpēc viņa bosam ir vajadzīga? Varētu.. - Viņš norāva teikumu, bet lieliski zināja, ka Tomass ir uztvēris domu. Parasti tādas neviens neņem komandā, kurām nolauzts nags jau ir traģēdija. Olivers zināja, ka zem šī visa ir jābūt nopietnam stāstam un izskaidrojumam.
- Astoņos, labais VIP stūris. Parunāsimies. Tiec galā ar viņu šodien un tad runāsim, - Toms uzstādīja noteikumus, bet, tiem nepakļaujoties,varēja iekulties nepatikšanu jūgā. Ja tēvs bija boss, tad dēls - bosa labā roka,ja kāds apvainoja labo roku, pat varēja palikt bez tās, tikai tiešā nozīmē.
- Norunāts, - Olivers atbildēja. - Meitene bez vārda, kāp iekšā, - Viņš aizvēra ciet logu, bet pie sevis lādējās par nolādēto dzīvi. Uz skārienjūtīgā ekrāna viņš atrada Emanuela vārdu un vēroja atrašanās vietu. Tā bija netālu, vismaz kāda laba ziņa šodien starp citām ne tik labajām un meiteni, kuras vārds nebija zināms.
Meitene klusām atvēra durvis un tikpat klusām iekāpa iekšā, ne vārda neteikusi. Viņš nezināja, kā apieties ar jauniņajiem, jo Oliveram ir bijis tikai viens un tas pats tās dienas vakarā atstāja šai sauli. Olivers iedarbināja mašīnu un uzsāka kustību, aiz viņa palika klusais iekšpagalms un pāris mašīnas, kuras jau klāja pirmās šodienas sniegpārslas.
- Starp citu, man ir arī vārds. Elīza, - Meitene blakus noteica. Viņa laikam domāja, ka izdzīvos līdz vakaram un, ka viņas vārds iespiedīsies Olivera atmiņā. Idiote. Elīza nezināja, ar kādu nelaimju magnētu bija sasējusies, bet varbūt tā bija labāk?
- Olivers, - Viņš atbildēja. Prātā viņš savu vārdu bija nosaucis ar sarkasmu, bet skaļi pateicis pavisam mierīgi. Rokās stingri bija ieķērušās stūrē, jo nedrīkstēja izrādīt, ka tās mazliet trīc, tāpat kā aukstiem drebuļiem ir pārklājies viss ķermenis. Vajadzēja tikt galā ar Emanuelu, tad sadabūt kafiju un kaut kādas zāles, savādāk līdz vakaram viņš pats nenovilks,nevis Elīza.
Gaišās sniega pārslas maigi glāstīja mašīnas logus un dažas pielipa pie tiem. Varbūt viņam vajadzēja just aukstumu un slēpties no tā, nevis izbaudīt veldzējošo pieskārienu? Olivers dievināja ziemu ne tikai tāpēc, ka tā bija auksta un sargājoša, bet arī tāpēc, ka tā slēpa pēdas..
