~~
40.Nodaļa
Ejot nopakaļ medmāsai, ar kuru viņš iepriekš bija runājis pa telefonu, degunā iecirtās slimnīcai raksturīgais smārds, kas Oliveru vienmēr ir kaitinājis. Dezinfekcijas līdzekļu un lētas ieskrietuves smaka, tā viņš to noraksturotu, ja kāds jautātu. Viņam nekad nebija patikušas šādas vietas un, vēl jo vairāk, viņš nekad tajās neapgrozījās bez vērā ņemama iemesla. Medmāsa bija pusmūža vecuma sieviete ar sarkaniem, krāsotiem matiem, kuri pie saknēm atklāja tumšos matus. Viņas baltais halāts plivinājās uz aizmuguri, kad garām traucās kādi apmeklētāji vai pacienti. To bija samērā daudz, kāds sēdēja pie kabineta durvīm, kāds tik tikko gāja, balstīdamies pret sienu.
Olivers bija iegrimis savās domās un nemanīja rosību, kas valdīja apkārt. Tikai īss sitiens pa kāju viņu iztraucēja un lika paskatīties uz leju. Droši vien bija kaut kur ieskrējis un ar savu trulo skatienu nebija pamanījis. Tomēr šoreiz tā nebija tiesa. Pie viņa kājām stāvēja maza meitene, kas droši vien nebija pamanījusi viņu. - Atvainojiet, - Viņa, noliekdama galvu uz leju, noteica. Olivers centās nedusmoties uz viņu un neizgāzt visu iekšējo naidu, lai gan tas draudēja, ja viņš nespēs saņemties. Uz viņa lūpām parādījās viegls, bet piespiests smaids, ko veltīt meitenei.
- Viss kārtībā. Dodies pie saviem vecākiem, - Olivers noteica un skatījās uz mazo meiteni. Viņa pacēla savu galvu, bet Olivers vērās viņas zilajās, milzīgajās acīs, kas izskatījās domīgas. Tomēr Oliveram nebija pārāk daudz laika un pacietības, lai to šķiestu. Viņš tikai gribēja ātrāk pārliecināties, ka tā meitene, kas guļ palātā, nav pazīstama un kaut kā saistīta ar viņu.
- Lorija, nāc! - Olivers dzirdēja balsi un pacēla galvu uz augšu. Skatiens sastapās ar rudmates zaļajām acīm, tā noteikti bija meitenes mamma. Mazā meitene veltīja Oliveram vēl pēdējo skatienu un aizskrēja pie rudmates. Tomēr Olivers uzreiz novērsās un meklēja savu medmāsu, kas stāvēja pie palātas durvīm un gaidīja viņu. Likās, ka sirds sāk sisties straujāk un vēlas izkāpt ārā pa muti.
- Nāciet iekšā, - Sieviete noteica un atvēra vaļā durvis. Tomēr Oliveram vajadzēja mirkli saņemties, pirms ieiet palātā. Viņš nebija gļēvulis, tāpēc uzreiz devās iekšā un sastinga kā iemiets. Palātā bija tikai viena gulta, bet palātas baltums lika apžilbt. Viss bija balts, izņemot aparātus pie kā bija pieslēgta meitene. - Jūs viņu pazīstat? - Medmāsa, aizvērdama durvis, mierīgi vaicāja, bet Olivers nespēja izpīkstēt ne vārda, pat ne vienu zilbi, kas varētu apliecinātu pazīšanu.
Olivers paspēra soli tuvāk, lai patiešām varētu to pateikt. Tomēr viens solis bija pārāk mazs, viņš gāja aizvien tuvāk gultai, līdz attapās stāvot gultas galā un skatoties uz meitenes seju. Lai gan viņu gandrīz nevarēja atpazīt, galva bija notīta, bet uz sejas bija daudz sasitumu un zilumu, no kā tā bija pietūkusi, Olivers pat vismelnākajā naktī spētu atpazīt šos vaibstus un mazo, ieapaļo seju, kas vienmēr likusi smaidīt. - Jums viss kārtībā? - medmāsa jautāja, bet Olivers turpināja raudzīties meitenes sejā.
- Es viņu pazīstu, - Olivers aizsmakušā balsī noteica. - Alīna de Klārka, - no sirds kā akmens novēlās, kad viņš pateica šos vārdus, jo vairs viņam neko nevajadzēs bilst. - Es gribēšu runāt ar ārstējošo ārstu, - viņš turpināja runāt, jo tagad bija svarīgi uzzināt, cik smagā stāvoklī viņa ir. Tomēr galvenais bija, vai kāds to redzēja, lai gan Olivers šaubījās, jo tādus cilvēkus tāpat vien ar mašīnām nenotriec.
- Labi, jums nāksies uzgaidīt, jo ārsts pašlaik ir apgaitā, - medmāsa noteica. - Es jūs atstāšu, - Olivers viegli pamāja ar galvu un juta atvieglojumu, ka medmāsa beidzot ies prom un atstās viņus divatā. Durvis klusām aizvērās un viņa bija prom. Olivers apgāja ap gultu un notupās pie tās, savās plaukstās saņemot Alīnas vēso roku. Prātā virmoja tūkstošiem domu, bet nevienu no tām viņš nespēja pateikt skaļi. Olivers negribēja, lai kāds zina, ko viņš jūt. Tas bija smagi viņam pašam.
Tomēr smaga atziņa nāca par viņu. Tā bija Olivera vaina, Olivera nolādētā ideja par viltotu dārgakmeni. Alīnu noteikti pieķēra un viss nogāja šķērsām, bet viņš tajā momentā izklaidējās Roterdamā ar citām. Viņš nespēja nosargāt dārgumu, kas bija pie viņa sāniem un kurā, šķiet, iemīlējās. Tagad jau bija par vēlu kaut ko mainīt un teikt, ka viņa ir labākais, kas ar viņu noticis pēdējos gados. Olivers lūkojās meitenes vaibstos, kuri izskatījās noguruši un sāpju nomocīti.
Ja vien viņa nebūtu satikusi Oliveru, nekā šāda nebūtu. Alīna mierīgi dzīvotu savu dzīvi tālāk un būtu tikusi galā bez viņa. Kāpēc ar viņiem tā vajadzēja notikt? Vai liktenim patīk šādas mocības? Varbūt tas gūst kaifu no tām. Olivers nezināja, bet juta, kā izmisums aug un padara viņu par niecību savā priekšā. Ātrām kustībām viņš atglauda matus atpakaļ un ievilka dziļu elpu. - Piedod man, - Viņš tikko dzirdami nočukstēja. Vairāk vārdu būtu lieki, bet tagad nāksies sadzīvot ar apziņu, ka viņš ir papostījis viņas dzīvi.
Olivers aizvēra acis un klausījās kā pīkst iekārtas, kuras viņu uztur pie dzīvības, vismaz viņa acīs. Ja tās nepīkstētu, Olivers vēso roku un nekustības dēļ, būtu nodomājis, ka viņa ir devusies pie Dieviem. Tad viņš sev nekad nespētu piedot, arī pašreizējo situāciju sev piedot ir grūti. - Runā, ka komas laikā cilvēks dzird, ko tam saka, - Aiz muguras viņš izdzirdēja vīrieša balsi. Olivers satraukti pagriezās un ieraudzīja vīrieti pāri trīsdesmit pieci, tērpušos baltā ārsta halātā.
- Es neko.. - Olivers centās attaisnoties, bet saprata, cik muļķīgi tas izklausīsies, tāpēc apstājās laikus. - Jūs būtu ārstējošais ārsts? - viņš piecēlās kājās, skatījās uz ārsta pusi, kas, salicis rokas uzsvārča kabatās, vēroja viņu. Olivers vēlējās vēl ilgāk palikt pie viņas, bet saprata, ja tagad neparunāsies ar ārstu, tad nāksies vēl gaidīt labu laika sprīdi, jo tādi cilvēki vienmēr ir aizņemti.
- Jā, esmu gan, - viņš atbildēja. - Iesim uz manu kabinetu, tur arī visu izrunāsim, - Ārsts aicināja Oliveru līdzi, viņš nevarēja atteikt un nebija arī vajadzības. Olivers uzmeta pēdējo skatienu Alīnai un aparātiem, kas rādīja sirds sitienus. Vismaz viņa elpo, vismaz spēju eksistēt viņš nebija liedzis. Idiots. Viņš nodūra skatienu un nosodīja sevi domās vairākas reizes.
Olivers izgāja ārā no palātas pirmais, bet jau vēlējās atgriezties. - Lūdzu, uz kreiso pusi līdz gaiteņa galam, - ārsts noteica. Olivers, mazliet uzgaidīdams ārstu, devās norādītajā virzienā, bet neko nespēja pateikt. Runas spējas bija zudušas, jo domas kliedza visskaļāk. Likās, ka vajadzētu kliegt tām pretī, lai aizveras un pārstāj mocīt, bet tas nebija iespējams. Viņš bija pārāk ieslīdzis tajās un nespēja nedomāt, kā būtu, ja būtu bijis citādi. Olivers pats bija vainīgs, ka meitenes dzīvība tagad karājas mata galā.
