local-stats-pixel fb-conv-api

Cīnītājs. #392

121 0

~~

39.Nodaļa

Pēdējās stundas Roterdamā viņš bija pavadījis, klaiņojot pa tās ielām un mēģinot rast atbildes. Tomēr to nekur nebija, vismaz sniegā noteikti tās nemētājās un cilvēku sejās tās nevarēja saskatīt. Oliveram pakrūtē bija dzimusi sajūta, ka Amsterdamā kaut kas nav kārtībā, bet varbūt tās bija tikai iedomas no klaiņošanas. Tā gribējās atgriezties mājās un pārbaudīt, vai viss ir kārtībā. Vairs pat nebija sajūtas, ka viņš rīkosies slikti, ja pametīs Tomasu vienu likteņa netveramajās ķetnās. Galvenais ir pārbaudīt, vai Amsterdamā viss ir kārtībā un tad var atgriezties atpakaļ pie drauga. Palikt vēl mirkli Roterdamā, izbaudīt tās nakts dzīvi, sniegotās ainavas un skaistās meitenes.

Olivers iekāpa mašīnā un pagrieza atslēgu, lai iedarbinātu to un mazliet sasildītu nosalušās rokas. Ķermenī uzreiz bija ielijis siltums, ko sniedza automašīnas patvērums. Pār rokām skraidīja mazas skudriņas, turot tās uz sildītājiem, bet bija jāsāk kustēties. Ilgi tā nevarēs sēdēt. Olivers saberzēja rokas un uzvilka ādas cimdus, kas deva minimālu siltumu. Ātri pievienojis telefonu brīvroku sistēmai, Olivers uzspieda Tomasa numuru. No telefona nāca vien pīkstieni, kamēr Olivers izgriezās ārā no stāvvietas un uzņēma kursu uz Amsterdamu. Tas bija tikai stundas brauciens, Tomass varēs viņu pagaidīt, Olivers droši vien līdz vakaram būs atpakaļ.

Olivers sāka kļūt nepacietīgs, jau otro reizi ievadīja Tomasa numuru, bet viņš necēla telefonu. Droši vien bija aizgājis gulēt vai arī aptīrīt bāru, un telefonu atstājis numuriņā. Vēlāk pārzvanīs. Varbūt Tomasam pat nevajag zināt, ka Olivers būs bijis Amsterdamā bez viņa. Tā būs labāk, bet vēlāk viņš varēs sacerēt pasaku priekš Tomasa. Vai arī vienkārši pateiks, ka netīšām ir uzspiedis nepareizo numuru. Olivera sejā bija izdzisis smaids un tajā ieslīdēja norūpējusies izteiksme, lai arī viņš pats nesaprata, kur ir problēma. Tomēr centās skatīties uz ceļu un mašīnām, lai aizgaiņātu prom uzmācīgās domas.

Viņš jau grasījās aizbloķēt telefonu, kad pamanīja vairākus neatbildētus zvanus no nepazīstama numura. Tie visi bija veikti vakar vakarā, viens pēc otra un vairāk nebija ticis zvanīts. Tas bija dīvaini. Olivers uzspieda numuru, mirkli šaubījās, tomēr nolēma nospiest zvanīšanas pogu. Atkal dzirdēja tikai tos nīstos pīkstienus, kas jau bija sākuši krist uz nerviem. Pēc vairākiem signāliem, Olivers bija sadūšojies nospiest, tomēr pēdējā mirklī pamanīja, ka telefons ir pacelts un kāds ir otrā galā.

- Labdien, ar ko man būtu tas gods runāt? - Olivers uzreiz uzdeva jautājumu, kas bija labu laiku grozījies prātā. Nebija vēlmes šķiest laiku sarunās, kuras nenesa nekādu labumu un tikai kavēja viņa došanos mājup. Tomēr bija pieklājīgi pārzvanīt, jo Olivers vakar bija izslēdzis telefonu un nebija to ieslēdzis līdz šim rītam. Principā, tā bija viņa vaina, ka viņu nevarēja sazvanīt, bet katram bija privātā dzīve, par kuru nevajadzēja atskaitīties.

- Atvainojiet, šis gluži nav mans telefons. Tas nepārtraukti zvana. Man vajadzēja atbildēt, lai es spētu turpināt darīt savu darbu, - Balss izklausījās kā pusmūža sievietei, kuru Olivers noteikti nepazina. Tā bija satraukta un mēģināja attaisnoties. Labi, tas bija vēl dīvaināk. Jautājums, kas viņam vakar zvanīja, joprojām bija aktuāls, un kāpēc neatbild telefona īpašnieks, lai kas viņš būtu.

- Kas ir īpašnieks? - Olivers aukstā balsī jautāja. - Kas jūs vispār esiet? - balsī sāka parādīties aizkaitinājums. Galva atcerējās vakardienas pāridarījumus un iesmeldzās, bet Olivers centās skatīties uz ceļa. Drīz jau vajadzētu tikt ārā no Roterdamas un tad tikai taisnā ceļā uz mājām. Viņš iesākumā gribēja aizbraukt līdz dzīvoklim un pārbaudīt, vai kāds atkal nav mēģinājis ielauzties. Neko taču nevarēja zināt.

- Kāda jauna meitene vakarnakt tikai ievesta slimnīcā un šis ir viņas telefons, kurš zvana. Es nemāku izslēgt skaņu.. - Olivers vairs nedzirdēja ne vārda, ko sieviete teica. Viņš truli blenza uz mašīnām, kas brauca pretī. Vai tas bija tas, ko viņš domāja? Varbūt tikai muļķīgs likteņa joks? Olivers strauji ievilka elpu un skatījās, kā luksoforā zaļais signāls nomainās uz sarkano, un gājēju straume steidzas pāri ielai savās darīšanās. Tomēr viņa pasaule apklusa, skaņas izzuda, acis vairs neko neredzēja, tikai rokas ciešāk spieda stūri.

- Vārds? - Olivers salti vaicāja un tik tikko spēja noturēt sevī dusmas. - Kā viņu sauc? - viņš turpināja diktēt noteikumus. Tomēr iekšēji viss bija sasalis gaidās un cerībās, ka viņa nevilšus izdomātās idejas ir tikai ziepju burbuļi, kuri tūlīt uzsprāgs. Viņš zināja, ko bija izspriedis prāts, bet sirdis atteicās to pieņemt. Varbūt tie ir tikai prāta izdomāti maldi, kaut tā būtu, viņš cerēja.

- Viņai nebija personu apliecinošu dokumentu, - Sieviete nobažījusies atbildēja. Olivers elpa palika straujāka, bet sev aiz muguras viņš dzirdēja nevaldāmus pīkstienus. Luksoforā gaismas bija pārslēgušās, bet Olivers nekustējās. Viņš bija sasalis kā lāsteka visaukstākajā ziemā un gaidīja kādu pavērsienu kā maija saulīti. Olivers lēnām uzsāka kustību, lai citi vadītāji neraidītu uz viņa pusi šaubīgus žestus un niknuma pilnus kliedzienus.

- Nosauciet slimnīcas adresi. Es pēc stundas būšu un varbūt spēšu pateikt, kas viņa ir, - Olivers klusām noteica. Tagad vien mašīnu numuros viņš varēs zīlēt, kas ir tā meitene, bet nojauta bija dzimusi jau sen. Galvenais, lai tā kļūdās, un tad viss nokārtosies pats no sevis. Tomēr otra smadzeņu puslode teica, ka Olivers nedala savu telefona numuru pa labi un kreisi.

- OLVG, rietumu, - Sieviete atbildēja. - Jan Tooropstraat 164, - viņa turpināja, bet Olivers īsti nezināja, kur tas atrodas. Tikai apmēram pēc adreses varēja izdomāt, kur atradās slimnīca. Tagad vajadzēja izslēgt visas maņas un domas, lai nevajadzētu domāt par to, kas tagad gulēja slimnīcā. Tomēr Olivers nevarēja nociesties, lai pajautātu, kas tad īsti ir noticis ar to meiteni.

- Kas ar viņu notika? - Olivers vēl uzdeva pēdējo jautājumu. Kauliņi bija palikuši balti no tā, cik cieši Olivers turēja rokās stūri. Katru reizi, kad sieviete paziņoja kaut ko jaunu, dusmu kamols savilkās pakrūtē arvien ciešāks, un stūres rats tika sažņaugts pēc iespējas stingrāk. Tomēr viņš centās skatīties arī uz ceļu un ievērot visus noteikumus, lai arī, braucot ārā no pilsētas, satiksme kļuva aizvien mazāka.

- Kāds viņu notrieca ar mašīnu un aizlaidās no notikuma vietas. Es neko īsti nezinu, viss ir jājautā ārstējošajam ārstam, bet pašlaik viņa ir komā, - sieviete noteica. Olivers tikai klusām noelsās, jo nezināja, ko teikt. Sakrita viss, kas vien varēja sakrist, bet viņā virmoja blāva cerība. Tā bija tik niecīga, ka ar to varētu sacensties pat puteklis, bet tāda bija. Niecīga, bet bija.

- Paldies, - Olivers nopūsdamies atbildēja un nospieda sarkano taustiņu. Kāja nevilšus spieda grīdā gāzes pedāli, lai gan ātrums jau bija tuvu atļautajam, bet Oliveram bija vienalga. Galvenais bija tikt līdz Amsterdamai pēc iespējas ātrāk, lai viņš pārliecinātos, ka tā ir kaut kāda nepazīstama meitene un viss nokārtotos. Tas būtu visideālākais variants, kādu viņš spētu iedomāties.

121 0 2 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 2

0/2000

👍

0 0 atbildēt

👍

0 0 atbildēt