29.Nodaļa
~~
Olivers sēdēja Tomasa kabinetā un gaidīja, kad viņš ieradīsies. Likās, ka ir daudz kas pārrunājams un pēdējā laikā nav bijis īpaši daudz laika sarunām. Alīnu viņš bija atstājis pie bāra, bārmeņa gādīgajās rokās, kuram tāpat bija vajadzīga kompānija. Durvis ātri atvērās, un kāds ienāca kabinetā, bet Olivers nemaz nepagriezās, lai paskatītos, kurš tas bija. Viņš jau daļu cilvēku pazina pēc gaitas un kā kurš ienāca iekšā. Šoreiz tas viennozīmīgi bija Tomass. - Sveiks, man ir vajadzīgs darba plāns un palikušie. Līdz Ziemassvētkiem gribu visu nokārtot, - Olivers uzreiz ķērās vērsim pie ragiem, neko nevilkdams garumā.
Tomass apgāja riņķī galdam un iegāzās savā krēslā, tāpat kā to darīja Boss. Tas tikai pierādīja, ka caur gēniem nodod arī kaut kādas noteiktas darbības. - Sveiks, Oliver, - viņš ātri nobēra un atvēra vaļā grafiku. - Tātad, kamēr tu neko nedarīji, trīs paši atnesa naudu. Pīteram termiņš beidzās vakar un Emanuelam beigsies otrdien. Par tiem diviem atlikušajiem vēl vari nesatraukties, - Tomass atbildēja. Olivers tikai pamāja ar galvu. Tas bija apstiprinājums, ka viņš visu ir sapratis.
- Tomass? - Olivers, uzrāvis labo uzaci, jautāja, bet Tomass tikai pacēla skatienu un gaidīja Olivera jautājumu. - Elīza ir jau notinusies? - viņš uzmanīgi vēroja Tomasa sejas izteiksmi, kurā ieslīdēja rūpju nokrāsa. Varbūt kaut kas nebija kārtībā? Nē, Olivers nejautās. Viņš pagaidīs, kas Tomasam ir sakāms, un tad izteiks savu spriedumu. Tomēr savā ziņā Olivers aiz muguras turēja īkšķus un gaidīja pozitīvu atbildi.
- Nē, - Tomass noteica. - Viņa kaut kur tepat slāj pa klubu un maitā gaisu. Es nesaprotu, kāpēc tētis viņu nav izmetis uz ielas kā suni, bet gan cieš visus izlēcienus, - viņš noteica un piecēlās kājās, pieiedams pie plaukta, kur stāvēja alkoholiskie dzērieni. - Gribēsi? - Olivers noraidoši pakratīja galvu. Viņam šodien vēl bija jāstrādā, nedrīkstēja apdullināt maņas jau ap pusdienlaiku.
- Tu esi viņam jautājis? - Olivers, skatīdamies tieši acīs Tomasam, jautāja. Kaut kas tur nebija tīrs, un viņam nāksies palīdzēt Tomasam, lai tā meitene nebojā klubā visu atmosfēru. Tomass galu galā bija viņa draugs, kuru nevarēja atstāt nelaimē, lai gan tā nebija īsti nelaime, bet gan katastrofa.
- Ne vienu vien reizi. Viņš paliek pie savas pasaciņas, - Tomass atbildēja un ielēja sev glāzē šņabi, apsēdies tieši pretī Oliveram, viņš sāka grozīt mazo glāzi uz galda. - Man nav ideju kā iegūt taisnību, varbūt vajag piespiest Elīzu runāt? - Tomass skatījās uz Oliveru un gaidīja, kas viņam būs sakāms. Tomēr Olivers bija iegrimis savās domās un tikai pa ausu galam dzirdēja, kas Tomasam bija sakāms.
- Meiteni tu nepiespiedīsi, bet es domāju, ka tavam tēvam gan jau kabinetā ir kaut kādi papīri. Nezinu, kas tieši ir jāmeklē, bet kaut kam ir jābūt, - Olivers noteica, bet zināja, ka Tomasa tēvu izdabūt no kabineta būs neiespējami. Viņš tikai divreiz dienā kaut kur nozuda un tikai tad, ja vakaros bija kāda pokera spēle kazino. Šodien bija mēneša otrā sestdiena, viņš varētu doties, ja vēl Olivers vai Tomass mazliet pakūdītu uz to.
- Bet tad mums ir vajadzīga seifa parole, - Tomass atspieda elkoņus pret galdu un nopūtās. - Kaut kur ir jābūt tai ierīcei, atceries, kuru izmantojām krievu lietā, - īsu brīdi padomājis un pārbraucis pāri bārdas rugājiem, Tomass atbildēja. Olivers atcerējās, kā toreiz viņi izmantoja kodu nolasītāju, bet tas bija pirms pāris gadiem un tikai, lai aptīrītu krievus, kuri nozaga lielu daļu no ieročiem un nesamaksāja. Tā bija ellīga nakts, bet krievi bija zili no tāda apkaunojuma, ka viņus kaut kādi sīkie var aptīrīt.
- Noliktavā varētu būt, ja vien kāds nav paņēmis, kad gāja prom, - Olivers atbildēja. - Tu pa dienu iegūsti ierīci. Vakarā satiksimies ap deviņiem, tad tavam tēvam vajadzētu būt prom, - viņš noteica plānu, pēc kura vajadzētu rīkoties. Vienu pašu Tomasu viņš negribēja atstāt, pie tam, nevarēja zināt, vai viss ies kā pa diedziņu un viņi ātri tiks galā. Galvenais, lai Tomass iegūst ierīci un aiztriec tēvu spēlēt pokeru, tad pus nakti viņš nebūs.
- Vienojāmies. Tikai mums paliek vēl viena problēma-Elīza, - Tomass noteica un gaidīja kādu ģeniālu domu no Olivera puses. Olivers, atglauzdams matus uz aizmuguri, domāja, ko tādu varētu izdarīt. Viņš negribēja visu vakaru izklaidēt viņu, kur nu vēl sēdēt ar viņu. Varbūt paņemt līdzi un iet kādu aptīrīt? Nē, tāda ideja viņam pašam nepatika.
- Pasaki, lai iet kopā ar tavu tēvu uz kazino, vai arī man ir cilvēks, kas pastāvēs pie durvīm un pados ziņu, - Olivers noteica un piecēlās kājās, it kā viss bija izrunāts un nekas nebija palicis pāri. - Sarunāts. Līdz deviņiem, - viņš nospieda durvju rokturi un izgāja ārā no kabineta. Diezgan apslāpēti kliedzieni nāca no kluba puses, kurš bija paredzēts apmeklētājiem. Olivers paātrināja tempu, jo nesaprata, kas notiek.
- Vācies no kurienes nākusi, tev šeit nav jābūt, - tālumā Olivers sadzirdēja Elīzas spalgo balsi. Prātā jau bija parādījusies vīzija, kas tur varētu notikt. Pareizi vien Tomass teica, ka tā meitene pārāk daudz atļaujas priekš vienkāršas jauniņās, kas neko nesaprot. Viņa šeit ir vien pāris dienas un jau visus ir salikusi savās vietās, pēc sava prāta. Tas nepavisam nebija labākais variants.
- Es gaidu kādu, - Alīna atbildēja daudz mierīgākā balsī, tajā pat nebija dzirdams aizvainojums, bet gan drīzāk aizkaitinājums. Olivers iekšēji pie sevis pasmaidīja, bet tad aizdzina prom smaidu, tā bija nopietna situācija. Bija jāpasteidzas, kamēr viņas viena otrai nebija izskrāpējušas acis vai kaut ko nodarījušas. Tad arī Oliveram varētu sanākt nepatikšanas, ka ievedis kādu klubā ārpus darba laika.
- Nemelo, tu pati te esi ieklīdusi, - Elīza skaļākā tonī paziņoja. Tomēr Olivers jau bija gandrīz klāt, izlavierējis pa garo gaiteni, viņš taisni devās pie bāra, kur bija redzamas abas meitenes. Oliveram nepatika šis cīniņš ne par ko, izklausījās pēc teritorijas dalīšanas, bet klubs nepiederēja Elīzai. Galu galā, šeit pat Oliveram bija vairāk teikšanas nekā viņai.
- Elīza izbeidz. Viņa ir ar mani, - Olivers skarbi noskaldīja, ejot pie meitenēm. Abu skatieni tika pievērsti viņam, bet Olivers nelikās ne zinis. - Ejam, Alīn, - viņš noteica, pienācis klāt, bet meitene piecēlās kājās no krēsla, uz kura bija sēdējusi. Bārmenis arī bija notinies, kas arī nebija nekāds brīnums. Ja viņš būtu šeit, tad gan jau Elīza kaunētos brukt virsū, varbūt arī nē, bet ar viņu neko nevarēja zināt.
- Tu vispār zini noteikumus? - Elīza norūca, skatīdamies uz Olivera apmierināto ģīmi. Viņš un nezināja, tās bija divas nesavienojamas lietas, kas negāja kopā. Viņš zināja labāk, nekā tā mazā varēja iedomāties. Tā vien gribējās uzkliegt, beidz tēlot no sevis bosu, jo tu nekad tāda nebūsi. Tomēr Olivers cietās un izturējās, cik vien pieklājīgi spēja.
- Zinu simts reizes labāk par tevi, - Olivers atbildēja un uzlika roku uz Alīnas pleciem. Viņš vairs negribēja klausīties viņas īdēšanā, tāpēc pagriezās, lai dotos prom. - Piedod, - viņš iečukstēja Alīnai ausī. Nevarēja zināt, ka tā sanāks. Elīza palika viņiem aiz muguras un vairāk neteica nekā, lai gan Olivers gaidīja, ka viņa izspļaus kādu dzēlīgu frāzi. Tomēr tas nenotika. Vismaz kāds pluss bija tai meitenei, viņa vismaz laicīgi apstājās.
