local-stats-pixel fb-conv-api

Cīnītājs. #282

109 1

~~

28.Nodaļa

Viņi sēdēja mašīnā, pašā kanāla malā, un gaidīja ierodamies Fabiānu ar rozā dimantiem. Pretējā krastā cieši viena pie otras bija mājas, citas trijos stāvos, citas četros, un katra savā krāsā. Tā laikam bija tā saucamā Amsterdamas burvība un šarms, kas piemita tai un par ko runāja iebraucēji. Vietas, par kurām tūristi priecājās un, pacēluši savus modīgos fotoaparātus, bildēja tās kā astoto pasaules brīnumu. Tomēr amsterdamiešiem tā bija ikdiena, antīkās celtnes, ko redzēja katru dienu un vairs nejuta nekādu bijību pret tām.

- Cik vēl ilgi? - Alīna jautāja, sēžot aizmugures sēdeklī. Priekšā vieta bija paredzēta Fabiānam, jo dimantu taču uz ielas neatdosi, lai puse pasaules redz. Tomēr Oliveru māca šaubas, cik uzticami ir Fabiāna sabiedrotie un vai tie neizplatīs informāciju tālāk, ka tiek gatavots kaut kāds dimants. Tā sekas - ja zina tās aprindas, tad zinās arī Alīnas dimanta pasūtītājs. Tas pavisam nebūs labi, ja viņš sapratīs, ka ir ticis apvests ap stūri kā mazs puika.

Olivers uzmeta skatienu pulkstenim. - Vēl piecas minūtes. Viņš nāks tieši laikā vai ar mazu nokavēšanos, - viņš atbildēja un turpināja lūkoties pāri kanālam. Šodien vairs nekur nebija jāsteidzas un jāmēģina kaut kas noslēpt, iznīcināt vai nokrāsot. Tomēr Olivers bija piemirsis savu pirmo darbu un mīļos klientus, kuriem vajadzēja skraidīt pakaļ. Rītdien vajadzēs visu nokārtot, Pīteram un Emanuelam jau sen vajadzēja atgriezt parādu. Tas viss bija kaut kur izzudis no prāta un aizmirsies, brīnums, ka viņu neviens vēl nebija sācis meklēt un zvanīt.

Mašīnas durvis atvērās, un pa tām iekšā iekāpa Fabiāns. Viņš bija vīrietis ap četrdesmit, tērpies sarkanā flaneļa kreklā un vecos, nobružātos džinsos. No viņa vilka spēcīgs cigarešu smārds, un viss apģērbs bija piesūcies ar to. Olivers vien laiski noskatījās uz viņu, jo bija pieradis pie šāda tēla. Tas jau bija pārāk dziļi iespiedies atmiņās, ka izdzēst to vairs nebūs iespējams. - Ko tu man atnesi? - Olivers vaicāja, skatīdamies uz Fabiānu, kas kaut ko centās izķeksēt ārā no savas somas.

- Oliver, pa pirmo. Divi neslīpēti un divi slīpēti dimanti, nokrāsas mazliet atšķiras, bet tas ir minimāli un gandrīz neredzami. - Fabiāns bija izvilcis ārā viltotos dimantus un salicis to virsū uz sava brūnā, nobružātā ādas portfeļa. - Šis, - viņš pacēla augšup vienu no akmeņiem, - ir rozā kvarcs, gandrīz dimanta dzidrumā, pat nav viltojums, - Fabiāns bija priecīgs, ka atradis tādu vērtīgu akmeni. Lai gan Oliveram tie kvarci neko neizteica, un par tiem viņš neko nezināja.

- Apstrādātos dimantus vari atstāt sev, man tos nevajag. Neapstrādātos es ņemšu abus. Samaksa kā parasti, - Olivers atbildēja un no viņa portfeļa augšas savāca divus dimantus. - Alīn, padod koferi, - Olivers palūdza, jo uz aizmugurējā sēdekļa mētājās koferis ar naudu, kuru vajadzēja atdod Fabiānam par paveikto darbiņu. Viņš nemaksāja viņam mazo naudu par tādiem darbiņiem, bet pietiekami, lai neprasītu vēl vairāk un pats nepaliktu bešā.

- Uz turpmāku sadarbību, - Fabiāns iebāza koferi savā lielajā somā un izkāpa ārā no mašīnas. Olivers vien vēroja, kā viņš notinas prom. Tagad Fabiāns varēs mierīgi svinēt Ziemassvētkus un nelikties ne ziņas par citiem darbiņiem. Tomēr Oliveram līdz Ziemassvētkiem vēl bija jāpaveic labi daudz darbiņu, kas bija iekrājušies. Lai gan Ziemassvētkus viņš tāpat nekad nesvin, galu galā tie ir ģimenes svētki, nevis vienam pašam. Alīna no aizmugurējā sēdekļa pārkāpa uz priekšējo un piesprādzējās.

- Skaisti. Žēl, ka nav īsti, - Olivers grozīja pirkstos dimantus, lai gan viens no tiem bija viltojums no plastmasas, bet otrs rozā kvarcs. Tas nemazināja to skaistumu un kā tie mirdzēja gaismā, tikai kvarcs nespīdēja tik spoži, cik viltojums. Savā ziņā Olivers jau bija izlēmis, kurš no dimantiem ir pateicīgāks laika iegūšanai un atdošanai. Oliveram nebija žēl neviena no tiem dimantiem, jo tie taču nebija īsti.

- Man labāk patīk tas, kurš spīd, bet kvarcam arī nav ne vainas, - Alīna, sēdēdama blakus, atbildēja, bet Olivers tikai pasmaidīja par šādu novērojumu. Viņam bija līdzīgas domas. Tagad vajadzēja doties uz dzīvokli un nogaidīt vakaru, kad Alīnai vajadzēs tikties ar Hugo Braisu. Vārds Oliveram neizteica neko, un viņam arī nebija bijusi iespēja ievākt par viņu kaut kādu informāciju.

- Tad to arī tu atdosi, - Olivers atbildēja. Viņš attaisīja vaļā cimdu nodalījumu un, pilnīgi bez jebkādas skatīšanās, sameta tur abus iekšā. Gan jau vēlāk atradīs. - Man ir jāizbrauc līdz klubam un jāpaskatās, kas tur notiek. Tevi vest uz dzīvokli vai brauksi līdzi? - Viņš, skatīdamies uz Alīnu, vaicāja. Šodien viņam bija vienalga, kur meitene ir, jo bez viņas vairs nekas nevarēja notikt.

- Braukšu līdzi. Man dzīvoklī vienai būs garlaicīgi, - Alīna atbildēja, bet Olivers iedarbināja savu mašīnu. - Varēšu vismaz iepazīties ar tava darba specifiku, - viņa turpināja laiski runāt. Olivers tikai īsi pamāja ar galvu, cerot, ka klubā nebūs ne smakas no Elīzas un viņas uzbāzības. Gan jau viņa arī gribēs doties līdzi, bet divas meitenes mašīnā Olivers nebija gatavs vest. Pie tam, ja vienas klātbūtnē jutās nepiespiests, bet otru gribēja nožmiegt, jau ieraugot.

- Mums plānā ir tikai divi cilvēki, un viņi noteikti ir jāatstāj dzīvi. Ir vēl divi, ja mēs paspēsim šodien ar visu tikt galā, - Olivers atbildēja. Galvenie bija četri, pārējie seši, kas bija uz viņa pleciem, laiski izklaidējās, jo naudas summas nebija pārāk lielas un termiņš vēl nebija pienācis. Līdz Ziemassvētkiem vajadzēja ar visiem tikt galā, vismaz Olivera frontē. Tad kādu laiku viņš vairs nevienu neņems, saprotot, ka par slinkošanu neviens naudu nemaksā.

- Tas vispār ir viegli? - Alīna, uzrāvusi uz augšu labo uzaci, vaicāja. Olivers ar neticīgu skatienu lūkojās uz meitenes pusi. Viegli? Atkarīgs no cilvēka, kurš bija aizņēmies. Ja tas bija kaut kāds izbijis sportists, tad pašam labāk vajadzēja baidīties, bet, ja vārgs cilvēks gan garā, gan raksturā, tad vieglāk par vieglu. Tomēr Olivers parasti ir ticis galā ar visiem, jo katram ir sava vājā vieta, uz kuras vajag uzspiest.

- Kā kuru reizi. Šodien viens eksemplārs ir vārgs un lūdzošs, bet otrs - mūžīgais sportists, kas, ieraugot mani, laižas lapās, - Olivers atbildēja. Luksofora gaisma rādīja sarkano signālu, un pāri gājēju pārējai, veikli cilādami savas kājas, gāja skolnieki. Viņš laiski ar pirkstiem dungoja pa mašīnas stūri un vēroja, kad gaismas pārslēgsies un varēs braukt tālāk.

109 1 2 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 2

0/2000

Ja es pateikšu, kas man prātā darās, tad.. visi uzzinās emotion 

1 0 atbildēt

👍

0 0 atbildēt