local-stats-pixel

Cīnītājs. #2612

 122  0

~~

26.Nodaļa

- Vācamies, - Olivers piecēlies kājās noteica. Viss bija jādara ātri, bez nekādas kavēšanas, jo nevarēja zināt, cik ilgi stikls izturēs. Ja tas saplīsīs pārāk ātri un viņi nebūs savākušies, noteikti kaut kas būs palicis pāri. Viņš sataustīja lodes čaulīti, kas vēl bija diezgan karsta, un iemeta to ieroča somā. Olivers ātri nolēca nost no plēves, lai Alīna to varētu satīt kopā, un pacēla augšup ieroci, kuru ielika somā. It kā nekas nebija aizmirsts vai atstāts. Mazs apjukums bija ieslīdējis pakrūtē, taču Olivers centās saglabāt vēsu prātu. Vajadzēja ātri pārdomāt visu izdarīto un neizdarīto, bet laiks nebija sabiedrotais, drīzāk jau betona bloks, kas spieda uz krūtīm un neļāva ievilkt gaisa malku.

- Ir, - Alīna noteica un pasita padusē plēves rulli. Olivers tikai īsi pamāja ar galvu un izņēma to ārā no viņas rokām. Tā vietā Alīnai tika pamesta soma ar zābakiem, kuru viņa veikli uzmeta mugurā un piekārtoja somas lences. Tagad vajadzēja noiet stāvu zemāk un mest ar akmeni pa logu, lai tas sadrūp un pār gājējiem nolīst stikla lausku lietus. Varbūt tā nebija izrāde, kuru Ruslans vēlētos, tomēr labākai viņam nebija laika. Nauda tik un tā tiks iemaksāta kontā, kā parasti pēc darbiņa izdarīšanas. Tomēr viņam šie melnie darbi negāja pie sirds, jo katra kļūda draudēja ar cietumu un nepatikšanām.

- Idiotiskā plēve, - Olivers klusām norūca, jo tieši to viņam nebija, kur paslēpt un izmest miskastē būtu neprāts. Varbūt aizlikt aiz mēteļa.. Nē, tur tai vietas tiešām nebūs. Tomēr viņam radās ģeniāla doma, Olivers ielika plēvi blakus ierocim un aiztaisīja ciet somu. Tā mazliet izspiedās un noteikti bakstīs mugurā, tomēr labāk tā, nekā ar plēves rulli valkāties pa ielu, mājas tuvumā, kurā notika slepkavība. Ātri vien to uzmetis mugurā, Olivers pamāja ar galvu. Viņi varēja doties tālāk.

- Viss? - Alīna, uzrāvusi uzaci, vaicāja. Olivers tikai īsi pamāja ar galvu, tā bija labākā atbilde, ko viņš varēja sniegt domu jūklī, kas valdīja viņa prātā. Arī apstiprinājums, ka viņi var kāpt zemāk, bet Alīna doties lejā, uz mašīnas pusi. Viss bija salasīts un paņemts. Nekas nebija aizmirsts. Olivers gāja pirmais lejup pa kāpnēm un apstājās ceturtajā stāvā, tas bija daudz sliktāk saglabājies nekā citi. Šajā dzīvoklī pat betona bloki bija padrupuši, brīnumaini, ka žurkas neskraidīja pa grīdu un nespēlēja paslēpes.

- Ej lejā. Desmit sekundes un es izšķaidīšu stiklu, - Olivers noteica, skatīdamies uz augšu. Viņš no kabatas izvilka masku un uzģērba to sev uz galvas. Tā pasargās viņu no identificēšanas, jo neatklās nekādas raksturojošas pazīmes. Skatiens netika atmests atpakaļ, lai paskatītos, vai Alīna ir prom. Atlika vienīgi paļauties uz sajūtām un intuīciju, galu galā uz veiksmi. Olivers uzkāpa uz palodzes, kura jau bija padrupusi un pie nepareiza svara samēra varēja sabrukt zem viņa kājām. Labi vien bija, ka viņš nebaidījās no augstuma, jo tas sagādātu tikai problēmas.

Olivers izvilka no jakas kabatas tumšu, vidēja lieluma akmeni, kuru jau bija paņēmis, kad apskatīja ēku. Vajadzēja pielikt lielu spēku, lai tas uzlidotu augšup un stikls izšķīstu. - Deviņi.. Desmit, - viņš pabeidza laika atskaiti un, sekundi nogaidīdams, atvēzējies meta akmeni. Roka sāpīgi atsitās pret loga aili, un maza lauska iedūrās cimdā, bet neskāra ādu. Viņš to ātri izrāva un iebāza jakas kabatā, ja atradīs, tad noteikti lauskās būs pierādījumi, kaut vai mazs pierādījums. Nokāpdams no palodzes, viņš norāva no sejas masku un iebāza to kabatā, lai uz ielas neatpazītu, ka viņš bija snaiperis.

Tagad kājas domāja ātrāk nekā prāts. Viņš skrēja lejup kāpnēm, un ēkā klusumu šķēla Olivera saraustītā elpa. Paldies Dievam, ka Alīna bija paklausījusi un nogājusi lejup. Tas bija viens un pamatīgs pluss, par kuru Oliveram nevajadzēja uztraukties. Pirmais stāvs. Viņš izskrēja ārā no ēkas, aiz sevis aizvērdams durvis. Alīna stāvēja pie mājas stūra, kurš veda uz iekšpagalmu. No malas viņa izskatījās kā skolniece. Melnas, apspīlētas bikses sedza viņas kājas, bet Olivera ādas jaka izskatījās daudz par lielu. To noteikti viņa bija atradusi Olivera skapī, kopā ar kreklu. Tomēr viņš neiebilda, jo drēbes nebija tik svarīgas, lai liegtu iespēju dalīties.

Olivers klusām pielavījās pie meitenes no mugurpuses un ar abām rokām viņu aptvēra. - Mums izdevās, - viņš klusi iečukstēja ausī. Alīna mazliet notrīsēja, laikam nebija gaidījusi tādu darbību no Olivera puses. Viņš uzlika galvu uz Alīnas pleca un, skatīdamies uz ielu, smaidīja. Viņiem vajadzētu steigties prom, bet Olivers kavēja laiku. Saspringums bija pazudis, un tam sekoja adrenalīna vilnis, kas negrasījās pamest. Rokas mazliet trīcēja, bet tas bija tikai no visa pārdzīvotā.

- Mēs esam laba komanda, - Alīna atbildēja un uzlika plaukstu uz Olivera rokām, kuras bija ieskāvušas viņu. - Tagad gan vajadzētu doties prom, kamēr.. - meitene nepabeidza teikumu, bet Olivers zināja, ko viņa ar to grib pateikt. Tik tiešām vajadzēja sākt kustēties, tikai nepiespiesti un jokojot, lai nerastos nekādas aizdomas par viņiem. Olivers pēdējo reizi pārlaida skatienu pāri pretējam ēku kompleksam. Labi, ka tur bija tikai dzīvojamās ēkas bez kamerām, kas varētu viņus nofilmēt.

Olivers aplika roku ap meitenes pleciem, un viņi uzsāka kustību uz mašīnu. Tā bija vien pāris soļu attālumā, kā arī tas bija pierādījums, ko varētu izmantot policija. Tomēr tā nenotiks. Viņi to neatradīs, jo pēkšņi tā būs izčabējusi un pazudusi uz visiem laikiem. - Viss bija lieliski. Tu esi malacis, - Olivers pasmaidīdams noteica. Lai gan prātā pavīdēja doma, ka meitene varēja arī viņu iegāzt. Doma tika ātri padzīta no prāta un aizgaiņāta prom.

- Es zinu, - Alīna atbildēja un apstājās pie mašīnas. Olivers no kabatas izvilka atslēgas un atslēdza mašīnu. Alīnai tika atvērtas priekšējās durvis un meitene iekāpa iekšā, lai gan katru reizi mulsa no tādiem momentiem. Citreiz tik dīvaini likās, ka cilvēki mulst no vienkāršām pieklājības frāzēm un darbībām. Olivers uz aizmugurējā sēdekļa nometa snaiperšauteni un apgāja apkārt mašīnai, iesēzdamies šofera vietā.

Pirms Olivers iedarbināja mašīnu, viņš atvēra telefonu un izlasīja īsziņu no Fabiāna. - Rīt, kad pulkstenis sitīs divpadsmito stundu, Fabiāns gaidīs ar dimantu, - Olivers noteica un iedarbināja mašīnu. Tagad vien vajadzēja izmest lielu līkumu un tad braukt uz dzīvokli. Vajadzēja nomainīt numurus, kādā nemanāmākā vietā, un melno mašīnu pārkrāsot par tumši zilu, lai krāsa nenodotu viņus.

- Labi, meitene klusi noteica. Viņas sejā bija ieslīdējušas emocijas, kuras Olivers nemācēja nolasīt. Bailes? Šaubas? Satraukums? Nekas taču nevarēja noiet greizi, jo viss bija kārtībā. Tomēr Oliveram bija palikuši daudz jautājumi meitenei, kurus vajadzēs uzdot līdz dimanta atdošanai. Varbūt pēc tam viņš vairāk nekad neredzēs Alīnu, un šīs pāris dienas būs palikušas drūmās atmiņās tītas.

Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 12

0/2000

Ja uzmanīgi lasīji iepriekšējo, tad meitene pati uzradās. Un tīri no manas puses skatoties, nebūtu loģiski sūtīt viņu prom, jo viņam laika būtība nebija. Viņš varētu atstāt viņu uz ielas un aizbraukt. Domā prom ietu? Aizvedīs uz dzīvokli, laika nepietiks. Principā, ja es saasinātu apstākļus, tad vajadzētu vilkt baigi ilgi šito padarīšanu. Un tur sanāktu 2-3 nodaļas pa tukšo, tīri laika noniecināšanai un vēlreiz to gatavošanos-neviens negribētu lasīt. Saku no pieredzes. Iepriekšējā meitene nekur nav pazudusi, es tagad nevaru tieši pateikt, bet būs mirklis, kad viņa uzradīsies.. pēc divām nodaļām, jā. Par dimantu, tam ir savs stāsts, kas tiks izstāstīts, bet ne tik ātri, jo es nevaru salikt visu vnk iekšā, bez nekādas loģiskas secības. Ja ir kādi jautājumi.. Uz priekšu. Es esmu domājusi par niansēm, vienīgais, ko es varu sajaukt ir acu krāsas, kaut kādi tādi nieki emotion

Tu gadījumā neesi no karneolas? (Niks, liekas, pazīstams)

 2  0 atbildēt

1.)Ja džeks grib, tev palīdzēt tikt galā ar nepatikšanām, labāk ir palikt, man liekas. Ja viņa aizlaidīsies - dimantu neatradīs, bet ja patstāvīgi uzturēsies ir lielāka iespēja atrast un ir vairāk laika. 

2.)Par šito es padomāju, pirms rakstīju šo nodaļu :yeah: Oliveram vajadzēja izplānot, bet viņa turpat grozījās visu laiku, nekur jau nebija aizgājusi. Pie tam bija atzīmētas iespējamās vietas. To momentu varētu uzrakstīt, bet tā būtu nodaļa 300 vārdos? 400 vārdos? Vairāk neizvilktu. 

3.)мало чем покажется, bet loģiski, kādi ir cilvēki? Viņi jau nejaucas, ja kaut kas notiek. Dzirdēja, ja varbūt izlikās, baigi skries skatīties, kas notika un kaut ko meklēt. Kur nu vēl saukt policiju? Reāli. Uz ielas zags mašīnu, retais pieies klāt un, vai rīkosies, tas ir jautājums.

4.)Nakts. Tumsa. Un, ja viņš ir malu mednieks. Nenodos sevi, jo var tikai iekulties nepatikšanās. Galu galā, viņš varēja padomāt, ka tie dzīvnieki, ja šauj tikai uz skaņas avotu. Tā arī nebūtu slikti, runāt un tad dzīt prom, bet.. tad nāktos ātrāk guldīt varoņus zemē. emotion

Atcerējos, tomēr pareizi. Vēl jautājumi? emotion 

 2  0 atbildēt

1. Nekas. Tikpat labi, viņa varēja nošaut Oliveru un pēc tam pārakņāt visu viņu dzīvokli, lai gan tas būtu, kā meklēt adatu siena kaudzē. Tava ideja piedotu vairāk asu izjūtu, bet mana velk laiku.

2. Labi, tīri saturiski piekrītu, varēja iekļaut priekš loģikas. 

3. Varēja jau pēc pirmā vai otrā, tā taču ir tikai izvēle - Oliverprāt, pareizā mirkļa. Pirmos divos, es vairāk domāju - intervālu ziņā, lai zinātu, kāds ir starp zvaniem. 

4. Ja es atstātu ar intrigu beigās, kas šāva? Būtu desmit reizes vairāk jautājumu, jo tad būtu jāmeklē izdevība paskaidrot, kas tas bija? Medību inspekcija, liekas, vēl neticamāk, bet ko gan var zināt emotion

 2  0 atbildēt
nepamet sajuuta ka meitene iegaaziis vinu...
 1  0 atbildēt

Ja es izveidošu - perfektu varoni, kas zina, ko dara; šauj vienmēr trāpot; galvā griežās 10 000 idejas; Nav interesanti  emotion Tīri sākumā es gribēju no viņas izveidot bezkaislīgu killer, bet tas es sapratu, ka rakstīt par diviem perfektiem killeriem būs kā Mr.&Mrs. Smith, ir vēl jāizdomā vēl kaut kādi naidīgi grupējumi utt. Labāk, lai viņa ir tīri iesācējs, naiva - tomēr gatava rīkoties. Vēlāk tekstā parādīsies, kā viņas naivums, ticība cilvēkiem - atspēlējas pret viņu pašu. Ja es pateikšu kaut ko par dimantu, tad izplūdīšu un atstāstīšu idejas - kuras varētu būt, bet zinot mani - 50/50. Tad sanāktu tikai vilšanās, ka es nerīkojos kā saku. emotion

 0  0 atbildēt