~~
21.Nodaļa
Olivers tik tikko spēja atvērt vaļā acis, likās, ka ir nogulētas mazāk kā divas stundas. Tomēr tas bija maldinošs priekšstats, viņš bija gulējis daudz ilgāk, tikai iepriekšējā nakts bija nogurdinoša. Pie tam viņš to atcerējās skaidri kā dienā, zem kājām grimstošo sniegu un malu mednieka aizdomas joprojām cirtās prātā. Taču viss ir labs, kas labi beidzas. Tur gan sākās problēma - nekas nebija beidzies, bet gan sācies, joprojām meitene bija pie viņa. Vismaz Olivers cerēja, ka pa nakti tā nebija nekur notinusies un atstājusi vienu ar neziņu, kura liktu uzdot simtiem jautājumu. Kas gan ir tas meitēns? Kāpēc viņa sevi ir pakļāvusi tādai dzīvei? Vai viņai vispār var uzticēties? Tik daudz jautājumu, bet atbildes nevienas.
Tomēr Olivera degunā iecirtās kafijas smārds, kas sajaucās kopā ar maizes smaržu. Smarža plūda no virtuves puses, kurš gan rīta agrumā bija iekarojis viņa virtuvi? Varbūt? Nē, slepkavas un zagļi negatavo cilvēku mājās, kurus vēlas apzagt. Tas būtu pret visiem dabas likumiem, kas ir pastāvējuši un pastāv. Olivers piespieda sevi pacelt roku un ieskatīties pulkstenī, kurš rādīja bez desmit deviņus no rīta. Derētu vēl mazliet pagulēt, bet rosība virtuvē nelika mieru, arī troksnis nerimās mitēties. Nāksies viņam vien celties augšā no ērtā dīvāna, lai gan viņam nemaz nepatika uz tā gulēt. Nakts bija atstāta Olivera pārdomām par dzīvi un kas būtu jādara tālāk, beidzot viņš bija izlēmis.
Olivers izkāpa ārā no dīvāna un apsēdās uz tā malas, izskatījās, ka šodien būs saulaina diena, jo pelēcīgie mākoņi bija pavirzījušies malā un atklāja nelielu saules stariņu. Varbūt tāpat,kā dzima saule, dzima arī viņa neprātīgās idejas, kas dažreiz bija pilnīgi neloģiskas, bet strādāja. Viņš piecēlās kājās un pavilka uz augšu savas pelēkās bikses,ar kurām bija snauduļojis. Kājas pašas viņu dzina uz virtuves pusi,un tām atteikt viņš negribēja. Olivers pavēra vaļā virtuves durvis un ieraudzīja Alīnu, kas bija uztaisījusi mazu nekārtību. Laikam negaidīja, ka Olivers tik ātri modīsies un gribēs ēst, vismaz ne ēst, tad kafiju noteikti.
Meitene bija ģērbusies viņa vecajā kreklā ar Guns 'n' Roses logo uz tā, bet kājās bija melnas bikses, bet tās noteikti nebija viņa. Lai gan viņš īsti neatcerējās, kā vakar aizveda abus uz dzīvokli, tikai to, kā norādījis guļvietas. Olivers neuzskatīja par pareizu meiteni atstāt uz dīvāna, lai gan tam bija mazliet cits iemesls. Ja nu gadījumā Alīna vēlētos aizšmaukt prom, tad Olivers to dzirdētu un varētu viņu apturēt. - Labrīt, - Olivers klusi nočukstēja, iztraucēdams meiteni. Viņa dziedāja līdzi dziesmai, kas skanēja pa veco radio, kas mazliet čerkstēja, bet Oliveram praktiski tas nebija vajadzīgs un mainīt arī nebija jēgas.
Meitene mazliet iztrūcināta skatījās uz Oliveru, kas bija iztraucējis viņas idilli. - Sveiks. Piedod, ka es izmantoju tavu virtuvi, - Viņa, mazliet greizi pasmaidīdama, atbildēja. Oliveram nebija nekādu iebildumu, ja kāds šeit saimniekoja, vismaz tā neizskatījās tik tukša un pamesta. Olivers nemēdza gatavot kaut ko, kas aizņēma vairāk kā piecpadsmit minūtes, ja tā notika, tas viņš noteikti neēda mājās.
- Neliecies traucēta, - Olivers apsēdās pie gaiši brūnā galda un viegli ar roku pārbrauca tam pāri. Savā ziņā viņam patika vērot rosību, kas valdīja, jo neko tādu nebija pieredzējis jau vairākus gadus. Tas lika savādai nostaļģijas sajūtai dzimt pakrūtē un iekņudēties, tomēr piespieda Oliveru pasmaidīt. - Kas mums ir brokastīs? - Olivers ar uzspēlētu interesi vaicāja, tomēr nespēja nesmaidīt. Alīnes tumši brūnie mati bija saņemti augstā astē, likās, ka tumši zilās acis, skatoties uz viņu, smaida. Tomēr Olivers centās saprast, vai tā ir izrāde, vai patiesība.
- Mums? - Alīna, pacēlusi uzaci, vaicāja. Tomēr tas likās loģiski, ja viņa atradās Olivera virtuvē, tad ar ēdienu bija jādalās, par ja viss ir pirkts par pašas naudu. Olivers arī neiebilstu apmaksāt izdevumus, kuri ir radušies viņa dēļ. Viņš bija parādā arī atvainošanos, bet tā Alīna nebija ne uz mata tiesu labāka par viņu. Viens zaglis, otrs sadists un tā tam būt būs.
- Tu esi iekarojusi manu virtuvi, tad ēdiens arī uz pusēm, - Olivers iesmejoties atbildēja un skatījās, kā meitene pieliecas pie cepeškrāsns. Rokās viņai bija virtuves cimds, lai gan Olivers nevarēja atcerēties, vai viņam tāds ir bijis. No cepeškrāsns tika izņemtas karstmaizes, kas, sajaucoties ar kafijas aromātu, Oliveru ieņēma savā gūstā.Tās izskatījās brīnišķīgi un cerēja, ka garšoja tikpat labi, kā izskatījās.
- Sarunāts, - Viņa, turot rokās cepešpannu, atbildēja un ar otru roku aizvēra ciet cepeškrāsni. - Auč, - Alīna iesaucās, kad ar kailo roku bija pieskārusies tām klāt. Cik neuzmanīgi no viņas puses, laikam vienkārši bija par kaut ko aizdomājusies. Tomēr Olivers jau bija piecēlies kājās un stāvēja meitenei blakus otrā galda pusē. Nevarēja ļaut meitenei visu izdarīt vienai pašai un noskatīties, kā viņa mokās ar karstmaižu noņemšanu no paplātes.
- Uzmanīgāk, - Viņš noteica un izņēma no smilšu krāsas plauktiņa lielu, baltu šķīvi. Olivers ar ātrām rokas kustībām visas karstmaizes pārkrāmēja uz šķīvi, tā bija mazāk iespēju sajust svilinošo karstumu un sliktākajā gadījumā iegūt kādu mazu čūlu. Meiteni jau nevarēja pakļaut tādām smieklīgām mocībām, bet Oliveram nebija grūti palīdzēt.
- Paldies, - Alīna noteica un ielika paplāti izlietnē pie netīrajiem traukiem, kuri jau bija sākuši krāties kalnā. Toties Olivers zināja, ka pat puse no tiem traukiem nav viņa piesmērētie. Gan jau Alīna gatavojot bija izveidojusi to čupu, tā kā vien nāksies pašai mazgāt, jo Oliveram nebija trauku mazgājamās mašīnas. - Es ieliešu mums kafiju. Kādu tu dzer? - Uzreiz pār meitenes lūpām pārskrēja nākamais jautājums.
- Melnu, - Olivers atbildēja un šķīvi ar karstmaizēm nolika uz galda. - Vispār, es šo to esmu izdomājis, - Viņš iesāka sarunu, kuru tik ļoti bija atlicis visu laiku, lai nebojātu idilli, kas valdīja viņu starpā. Pēc meitenes sejas varēja noprast, ka viņa ir sapratusi,par ko būs saruna. Tomēr Alīna turpināja pildīt kafiju abās krūzītēs, kas atradās uz galda malas. Krūzītes abas bija pilnīgi vienādas jeb pedantiski baltas, kuras Oliveram dzīvoklī bija palikušas no iepriekšējā saimnieka.
- Es klausos, - Alīna atbildēja un nolika viņam priekšā kafiju, bet pati apsēdās pretī un pasmaidīja. Oliveram bija grūti iesākt, tomēr tas bija labākais plāns, kas bija naktī ienācis viņam prātā. Laikam nemaz negaidīja Alīnas apstiprinājumu, jo tāpat viņai tas būs jādara pāri visam. Citas iespējas viņiem nebūs. Būs, ja vien Alīnai uzradīsies labāks plāns, kā tikt galā ar šo šmuci.
- Šodien sazvanīšos ar vienu cilvēku, kurš izgatavos viltus dimantu. Tev vajadzēs nodot šefam to, lai nerastos nekādas aizdomas. Mēs vismaz iegūsim laiku, lai izdomātu kaut ko labāku, - Olivers beidzis iedzēra lielu malku smaržojošās kafijas, kas bija nolikta priekšā un uzmanīgi vēroja meitenes reakciju. Ar kreiso roku tika satverta karstmaize, kas mazliet svilināja pirkstu galus, bet Olivers to ignorēja.
- Labi, - Alīna atbildēja un paņēma rokās karstmaizi. Vismaz viens akmens no Olivera sirds novēlās, bet tagad vajadzēs pierunāt to cilvēku uz viltojuma izgatavošanu, kas nebija pats vieglākais uzdevums. Bija grūti konservatīvus cilvēkus pielauzt uz ne tiem labākajiem soļiem. Tomēr Olivers zināja vietas ,uz kurām vajag spiest, lai dabūtu to, ko vēlies.
