local-stats-pixel

Cīnītājs. #200

 108  0

~~

20.Nodaļa

Olivera skatiens tika pievērsts meitenei, bet viņa uzmanīgi skatījās pretī. Varbūt viņai arī bija bail? Viņš negribēja izrādīt bailes, jo tas tikai satrauktu meiteni, tomēr pakrūtē kaut kas iekņudējās. Olivers uzmanīgi paskatījās ārā pa logu, kur iepriekš kāds bija klauvējis, tur stāvēja vīrietis ap četrdesmit, bet pāri labajam plecam bija pārmesta bise. Olivers lēnām nospieda pogu, lai attaisītos vaļā logs un uz sejas centās uzlikt vienaldzības masku. Dziļa elpa tika ievilkta krūtīs, lai nomaskētu elsas, kas bija pārņēmušas viņa ķermeni. - Kaut kas noticis? - Olivers ,atverot logu, jautāja, bet sejā iecirtās asa vēja brīze.

- Jūs atrodaties privātīpašumā, - Vīrietis saltā un rupjā balsī noteica. Oliveram tā izklausījās daudz saltāka nekā brīze, kas bija skārusi viņa sejas pantus. Frāze, ka Olivers atrodas privātīpašumā, lika sastingt, varētu sanākt nepatikšanas, nāksies vien domāt atbilstošus melus, kas varētu glābt abus. Pēc likumiem viņiem šeit nebija pilnīgi nekādu tiesību atrasties, kur vēl uzstādīt savas prasības.

- Atvainojiet, mēs nezinājām, - Meitene līdzās Oliveram atbildēja, kamēr viņš mēmi vien varēja blenzt virsū. Olivers sajuta meitenes siltumu aiz savas muguras un viņas saraustītā elpa tika pūsta viņam pakausī. Tomēr viņa vismaz centās samelot, Oliveram nāksies vien piespēlēt šajā slikti apmaksātajā iestudējumā. Citas izvēles nebija un neviens tādu nevarēja sniegt, ja gribēja dzīvot.

- Ko jūs šeit darījāt? - Nesteidzīgi tika uzdots nākamais jautājums. Tomēr Oliveram bija bail, ka viņa balss viegli trīcēs pie katra vārda. Tas bija pavisam slikts variants, bet Olivers saņēma savu atlikušo drosmi un spēju racionāli padomāt. Pirmkārt, viņam bija bise, otrkārt, viņš apgalvoja, ka šis ir viņa privātīpašums. Oliveram bija tikai divi varianti, vai nu tas bija malumednieks, kas noturēja viņus par dzīvniekiem, vai nu kāds aptracis meža īpašnieks, kam sava saimniecība ir svēta.

- Ziniet kā, Ziemassvētki tuvojas, gribējām ar sievu noskatīt kādu eglīti, - Olivers lēnām atbildēja, bet saprata, cik aplams izklausās viņu iemesls. Kurš idiots ap trijiem naktī meklē Ziemassvētku eglīti? Neviens. Tie bija vissliktākie meli, kurus viņš varēja izdomāt. Tomēr labāka iemesla viņa nebija un pateikto vairs neizmainīsi, tāpat kā sašķaidītu stiklu atpakaļ veselu vairs nedabūsi.

- Nav mazliet par vēlu meklēt? - Vīrietis jautāja. Tas bija saprātīgs jautājums, to pat atzina Olivers, bet tas nespēlēja par labu nevienam no viņiem. Olivers ķermenis sastinga, jo tik tālu iepriekš nebija padomājis, runājis spontāni un tieši to, ko domāja. Tagad viņš paļāvās, ka meitenei būs, ko teikt, ja nebūs, tad Olivers ar katru nākamo frāzi iebridīs dziļāk purvā.

- Mēs apmaldījāmies un jau labu laiku cenšamies tikt prom, bet mans dārgais negrib lūgt nevienam palīdzību. Jūs taču zināt, cik spītīgi mēdz būt vīrieši, - Meitene aiz viņa muguras sapņaini runāja, bet noteikti prātā jau simtiem reižu bija nolādējusi Oliveru par tādu stulbu attaisnojumu. Tomēr saspringums no ķermeņa nebija pazudis ne vieniem, ne otriem. Meitene uzlika roku uz Olivera pleca, lai izskatītos ticamāk, tomēr tā viegli trīcēja.

- Manā mežā jūs eglīti nedabūsiet, bet ārā var tikt, braucot pa šo pašu ceļu. Tikai, kad ceļš sazarojas, ir jānogriežas pa kreisi, ja nogriezīsiet pa labi, maldīsieties vēl ilgi, - Vīrietis paskaidroja, tomēr likās, ka neuzticība nav pagaisusi. Īstenībā nevienam jau nebūtu, ja nakts vidū kaut kāds jaunais pāris meklētu eglīti, pie tam, ja vēl ir divas nedēļas līdz Ziemassvētkiem.

- Paldies jums, - Olivers pasmaidīdams atbildēja un aizvēra ciet logu. Tagad viņi bija drošībā, logus sašaut nevarēja, jo tie bija no bruņustikla, bet riepas, ja sašauj, tās aizpildās ar želeju. Viss būs kārtībā. Olivers ievilka dziļu elpu un pasmaidīja, viņš nespēja noticēt, ka viņi tiks prom tik veikli. Smaids rotāja viņa seju, galva tika atgāzta atpakaļ, bet pirksti veikli tika izlaisti cauri matiem. Viņš gribēja lēkt kājās un kliegt: Mums izdevās.

- Paldies tev, - Olivers pagrieza galvu uz meitenes pusi un noteica, bet tā vienkārši sēdēja un smaidīja. Izskatījās, ka arī viņai bija iestājies šoks pēc tādas veiksmes. Olivers uzmeta pēdējo skatienu uz atpakaļskata spoguli, vīrietis ar bisi bija nozudis, tikai sniegā iegrimušas pēdas bija palikušas aiz viņa. Lai cik smieklīgi nebūtu, Olivers šo mežu zināja diezgan labi, bet apmaldīties šeit būtu kauns un negods.

- Paldies arī tev, - Meitene nopūzdamās noteica. Laikam arī viņas nervi bija nospriegoti, bet laikam dīvaināk būtu, ja tā nebūtu. Ko tādu nepiedzīvo katru dienu. - Mums tagad laikam ir jāparunā, - Viņa klusām nočukstēja. Olivers bija uzsācis kustību ārā no meža, rokas pirksti stingri bija apvijušies apkārt stūrei. Viņiem vajadzēja parunāties, bet Olivers nezināja, ko iesākt ar meiteni. Tas bija pats aktuālākais jautājums.

- Ir gan, bet es neesmu izlēmis, ko mums darīt, - Olivers klusām noteica. Mašīna zem viņa rūca kā pats nelabais, kā viņa personīgais elles suns. Viņš klausījās motora rūkoņā un kopā ar to centās nomierināties, tomēr tas nepalīdzēja. Šeit nevarēja tik viegli izdomāt melus, kas pasargātu abus, pie tam viņi viens otram neuzticējās, tas bija acīm redzams.

- Varbūt es varu aizlaisties prom un tu par mani neko nekad vairs nedzirdēsi? - Meitene klusām ieteicās. Tas bija sliktākais plāns, kuru Olivers jebkad bija dzirdējis. Pirmkārt, tas nedeva nekādas garantijas, otrkārt, tas bija pārāk bīstami viņiem abiem.

- Nē, es tev neuzticos. Kā lai es zinu, ka rīt atkal nebūsi klāt pie manām dzīvokļa durvīm un atkal nedraudēsi? - Olivers jautāja, bet meitenes sejai pāri pārslīdēja tumša ēna. Viņa lieliski saprata ,par ko Olivers runā, viņa arī Olivera vietā neuzticētos, bet gan laistos prom, cik vien ātri spēj to izdarīt.

- Nekā, - Meitene, klusām nopūzdamās, atbildēja. Tā bija tieši tā atbilde, kuru Olivers vēlējās dzirdēt un to saņēma. Viņa to saprata tikpat labi kā Olivers.

- Starp citu, Olivers, - Viņš noteica, lai uzzinātu meitenes vārdu. Ja jau viņi tik tikko abi bija izglābušies no nepatikšanām, kas neskāra nevienu no viņiem un tagad ir apsēdušies vienā mašīnā bez ieroču pielietošanas,tas bija sasniegums,uz kuru derētu iedzert, bet ne tagad. Abiem vajadzēja palikt pie skaidra prāta, vismaz Oliveram noteikti.

- Alīna, - Meitene atbildēja un vērās ārā pa logu. Starp viņiem bija iestājies klusums, jo katrs bija nogrimis savās domās. Tas bija kā gaidīt nāves spriedumu - viens nepareizs solis,un abu dzīves tiks sabojātas uz mūžiem, ja ne abu,tad viena noteikti. Olivers izgriezās uz šosejas, kas veda atpakaļ Amsterdamā, atpakaļ uz mājām.. Varbūt tomēr kāds spēs izmainīt viņu galamērķi.

Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 0

0/2000