~~
19.Nodaļa
Vienīgā elpa, kas skaļi atbalsojās klusumā, piederēja Oliveram, ja viņš nespēs nomierināties un padomāt ar skaidru galvu, nevarēs atrast meiteni. Mežs šķietami bija ievilcis savās lamatās un tagad spēlēja spēles, jo tumsa nebija draugs viņam, arīdzan ne ienaidnieks, tikai kavēklis. Labajā pusē bija kaut kāda zaru kaudze, bet kreisajā izzāģēts mežs, tālumā viņš nespēja saskatīt. Olivers pieliecās zemē un pieskārās sērsnas kārtai, tā bija ieplīsusi, ja vien varētu izvilkt telefonu un paspīdināt pa meitenes ieto taciņu. Tomēr bija problēma, bija pārāk kluss, skrienot sērsnai bija jāplīst, bet Olivers nedzirdēja neko. Viņa nekur tālu nevarēja noslēpties un aizskriet, palika divi varianti, vai nu iet uz priekšu, vai meklēt aiz malkas čupas. Kā lai to izdara, viņu neaizbaidot tālāk?
Sperot soli zem kājām iegrima sniegs, tomēr sperot nākamo Olivers sataustīja cietu pamatu. Droši vien ar smago tehniku bija nomīdīts ceļš līdz kaudzei, kas atvieglinātu uzdevumu. Olivers lēnām lavījās gar to uz priekšu, akurāti ar roku pieturot katru zaru, kas bija izlīdis ārā no kaudzes. Viņa sejā ieslīdēja zobgalīgs smaids, tā meitene bija idiote. Nekad nespīdini tumsā, viss taču redzējās. Meitene slēpās zaru kaudzes galā un uzlikusi minimālo spilgtumu telefonam rakājās tajā. Laikam vēlējās izsaukt palīdzību. Olivers tikpat klusām virzījās uz priekšu, kā bija iesācis, bet meitene piecēlās kājās un skatījās apkārt, laikam domāja, ka Olivers ir aizskrējis uz priekšu un negrasās viņu meklēt.
Viņš strauji saķēra meiteni no aizmugures un turēja, cik vien cieši iespējams. Meitene spirinājās un nespēja pieņemt to, ka atkal ir notverta. Olivera rokas smeldza no pārpūles un no spēka, ar kādu meitene gribēja tikt prom. Ja viņa nespēs nomierināties ,Olivers viņu arī nespēs noturēt, vēlreiz palaist vaļā viņš nedrīkstēja. Viņš apgrieza meiteni riņķī, pielietojot gandrīz visu spēku, jo viņa bija diezgan stipra. Stiprāka nekā vairums meiteņu, ar kurām Olivers bija saskāries. - Nomierinies, - Skaļi tika uzkliegts, bet tas neatstāja nekādu iespaidu uz meiteni. Viņa ar dūrēm dauzīja pa Olivera krūtīm, bet viņš sajuta tikai spēcīgus sitienus, kas lika krūškurvim pulsēt pie katra sitiena.
- Laid mani, - Meitene kliedza skaļā balsī. Ja kāds būtu mežā, viņi noteikti nepaliktu nesadzirdēti. Labi, ka bija nakts, bet Olivers nevarēja būt pārliecināts, ka mežā vidū nav kāda būdiņa, kur dzīvo cilvēki. Tas bija pats sliktākais no visiem gadījumiem, jo cilvēkiem laukos ir ieroči, kurus viņi nebaidās likt lietā. Pat ja tie ir nereģistrēti un par tiem varētu aizturēt, bet Oliveram bija vienalga. Galvenais, lai neviens nedzird.
- Nomierinies, - Skaļāk un saltāk tika uzkliegts, bet izskatījās, ka meitenei ir vienalga par to. Ja vien Olivers varētu izšaut brīdinājuma šāvienu, būtu daudz labāk, bet tas ir pārāk riskanti. Olivers tik tikko spēja saķēdēt pirkstus kopā un turēt viņu, bet meitenei spēki nemazinājās, laikam tas bija adrenalīna uzplūdā. Viņš strauji saķēra meitenes plecus un nogrūda to saltajā sniegā, lai mazliet atvēsinās un nomierinās. Vai tiešām bij tik grūti saprast, ka Oliveram nav nekādu idiotisku plānu uz viņu?
Olivers uzkāpa jāteniski viņai virsū un turēja, piespiedis ar abām rokām zem sevis. Viņš juta, kā zem viņa pulsē dzīvība. Cilvēks, kurš grib dzīvot, kuram nāve nav tikai mantiņa, bet kaut kas vairāk. Raupjā roka tika piespiesta pie meitenes mutes, bet viņš pats noliecās tuvāk, lai skaidri spētu saskatīt meitenes acis. Tā nomierinājās, palika vien saraustīta un smaga elpa, kas savijās kopā ar ēnām, kuras no kailajiem koku zariem bija noliekušās pāri viņu galvām.
- Mums vajag izlemt, ko darīt, - Olivers klusām čukstēja viņas ausī. Viņš sajuta, kā auksta roka pieskaras viņējai un trīc, it kā baidītos spert nākamo soli. Dziļa elpa tika ievilkta krūtīs, bet roka noņemta no meitenes sasprēgājušajām lūpām. - Tu saproti, ka es nedrīkstu tevi laist vaļā, bet tikpat labi es nevaru tevi paturēt, - Tas viss bija pret noteikumiem, kurus Olivers zināja, lai gan neviens nelika parakstīties par tiem.
- Varbūt.. Tu varētu mani palaist, - Meitene klusām čukstēja. Viņa bija tik tuvu, ka cauri ķermenim izšāvās elektrības lādiņš. Olivers centās noslēpt drebuļus, kas bija pārņēmuši viņa ķermeni un nebija nojausmas, kādā veidā izveidojušies. Meitene skatījās tieši acīs, bet Olivers nespēja atraut skatienu no viņas. Savā ziņā nevis mežs viņu bija ievilcis lamatās, bet skatiens..
Olivers samazināja atstarpi starp viņiem vēl mazāku, tā bija gandrīz izzudusi. Viņš ar savu degunu pieskārās meitenes un dziļi ievilka krūtīs elpu. - Es nedrīkstu to darīt, - Kluss čuksts noplaka gaisā, bet ķermenis vairs nejuta ne aukstumu, ne sniegu, kas bija sācis snigt pār viņu galvām. Mēmi klusējošās acis raudzījās viena uz otru. Dažreiz instinkti pārņēma savā varā un negribēja laist vaļā.
Meitene ar rokas kustību noglāstīja Oliveru roku, kura grima aukstajā sniegā. Tomēr viņš to nejuta, likās, ka liesmas bija pārņēmušas ķermeni un gatavojās viņu sadedzināt dzīvu kā burvi viduslaikos. Olivers lūpas maigi piekļāvās meitenes, bet viņas skropstas kā tauriņa vēdas glāstīja Olivera vaigus. Vēderā parādījās dīvaina kņudinoša sajūta, kas negribēja laist viņu vaļā. Tā nekad nebija noticis, pirmo reizi dzīvē tādas sajūtas bija pārņēmušas viņu.
Viņiem atraujoties, meža klusumu pārņēma skaļas elsas, jo bija piemirsies ievilkt elpu krūtīs un izbojāt momentu. Olivers bija pievēris acis uz īsu brīdi, lai normalizētu elpošanu, bet tam nepietika laika. Kaut kur tālumā nogranda šāviņš un skaļās lamas liecināja, ka viņiem jānozūd. Olivers strauji pielēca kājās un pasniedza meitenei roku, lai arī to uzrautu kājās. - Bēgam, - Olivers uzkliedza un satvēra meiteni aiz rokas.
Kājas galīgi neklausīja Oliveru, bet meitenei gāja vēl grūtāk. Viņas melnais apmetnis tinās un pinās, un ķērās aiz zariem un izlīdušām koku saknēm. Nogranda vēl viens šāviens, bet tas bija daudz tuvāk, meitenes rokas trīcēja no uztraukuma un pārbīļa. - Met nost apmetni, - Olivers apstādamies pamācīja meitenei. Viņa centās to izdarīt, bet nespēja, pirksti neklausīja viņas pavēlēm.
- Es nespēju.. - Viņa ar satraukumu balsī paziņoja. Oliveram vien atlika nopūsties, jo kliegšana neko neatrisinās, tikai saasinās situāciju. Tomēr vajadzēja domāt ātri, jo laika bija maz. Pie tam viņš saprata, ka šie nav viņu ienaidnieki, jo tie naktīs pa mežiem nelodā. Tas bija kaut kas labāks vai arī ļaunāks, Olivers nespēja padomāt.
- Lec mugurā, - Olivers pagriezās, lai meitene varētu uzkāpt. Viņa, ilgi negaidot ,uzlēca mugurā un apvija rokas ap Olivera kaklu. Ātrā skrējienā viņš devās uz priekšu, cieši turot meiteni, lai viņa nenokrīt, jo tādā gadījumā posts būs vēl lielāks. Olivers nevarēja saprast, vai iepriekš viņa ir tikai likusies smaga, jo tagad Olivers nejuta viņas svaru ne mazākajā mērā. Tomēr kājas arī viņam pinās, bet Olivers jau spēja saskatīt ceļu. Atskanēja vēl divi šāvieni, tie bija pavisam tuvu, bet viņš jau bija uz zemes ceļa un nocēla meiteni no muguras.
Olivers satvēra roku un metās bēgt uz mašīnu, aiz sevis vilkdams meiteni, kura skrēja ar viņu vienā tempā. Tālumā jau varēja saskatīt atstāto mašīnu. - Kāp labajā pusē, - Olivers ,atlaizdams roku, uzkliedza un skrēja, cik vien jaudāja. Meitene turējās līdz, nemaz neatpalikdama, jau tuvāk bija dzirdami lamu vārdi un soļi tika saklausīti. Oliveram nebija ne jausmas, kas tie tādi bija. Viņš atrāva vaļā mašīnas durvis un iekāpa iekšā, ar sekunžu starpību blakus apsēdās meitene, bet Olivers darbināja mašīnu. Tomēr pēdējā brīdī kāds klauvēja pie loga, bet Olivera sirds pamira un iestājās klusums..
