local-stats-pixel fb-conv-api

Cīnītājs. #182

108 0

~~

18.Nodaļa

Olivera rokas bija palikušas sausas ,pateicoties aukstajam laikam, kas nemitējās saldēt. Temperatūra bija noslīdējusi zem desmit grādiem mīnusā un negrasījās sasildīt naksnīgo gaisu, bet sals ķērās visās atsegtajās ķermeņa daļās. Koda degunā un saldēja pirkstus, vaigi bija palikuši pavisam sārti, bet nevarēja zināt ,vai tas ir no piepūles vai aukstuma. Meitenei viņš bija injicējis miega zāles, bet pavisam mazu devu, lai to klusām varētu iznest ārā no dzīvokļa un aizvest prom. Oliveram bija ideja ,kā viņai dot mācību, ja pēc tādas sadistiskas metodes tā izdzīvos un kādreiz redzēs viņa seju.

Viņš izcēla meiteni ārā no mašīnas un lūkojās pēc resnāka koka, pie kura varētu piesiet viņu. Tā viņai būs mācība, kā bāzt degunu svešās lietās. Tomēr tumšais un tukšais mežs izskatījās samērā draudīgs, kurš varētu atplest savas ķetnas un iesūkt iekšā. Olivers noskatīja koku, kas bija tālāk no meža ceļa, viņš jau varētu iebraukt dziļāk, bet bailes, ka mašīna varētu iestigt kādā sniega kupenā, bija lielākas. Tāpēc viņš pārmeta meiteni pāri plecam un devās dziļāk iekšā, kājas grima sniegā un atstājot pēdu nospiedumus. Galvenais, lai viņa nepilina savas asinis pa sniegu, tad tās radīs tikai liekas problēmas.

Tā meitene noteikti svēra ap piecdesmit pieciem, varbūt sešdesmit kilogramiem, bet vienu Olivers zināja skaidri, tā spieda plecu un sašautā brūce smeldza. Galvenais, lai šuves neatiet vaļā, lai gan tā nevajadzētu notikt, jo Nina bija profesionāle, bet pat no tādiem negadījumiem tā nespēja pasargāt. Viņš atstutēja meiteni pret koku ar raupju mizu, kas noskrāpēja sauso ādu, atstājot sarkanas švīkas. No labās kabatas Olivers izņēma cimdus un uzģērba tos rokās, lai pēc iespējas mazāk atstātu kaut kādas pēdas par savu esamību.

Viņš piespieda meiteni pie koka un atkabināja virvi, kas visu ceļu bija situsies pret viņa labo stilbu. Ar ātrām rokas kustībās tā tika atsieta vaļā un bija gatava darbam. Labi, ka koks nebija pārāk milzīgs un Olivers ar abām rokām to varēja aptvert, stāvot vienā vietā. Viņš aptina pirmo apli apkārt kokam un sasēja mezglu, kam pirmajam vajadzēja noturēt meiteni. Tā viņš sāka mest apļus, ik pēc pieciem viņš pievilka stingrāk un apsēja mezglu. Bija palicis pavisam īss virves fragments, bet viņš izdzirdēja, kā meitene iekunkstas. Iedarbība bija beigusies pārāk ātri un pārsteiguma moments, kādu viņš gaidīja, noteikti izpaliks.

Olivers apgāja kokam no otras puses un sasēja ciešu mezglu, lai tas neatraisītos vaļā. Meitenes izredzes, ka kāds viņu atradīs dzīvu ,bija tuvu nullei. Viņai ātrāk iestāsies hipotermija,nekā kāds viņu atradīs, varēja likt cerības uz kādu mežsargu vai mežstrādnieku, tomēr tās bija mazas. Virve sāka raustīties, tas atsauca Oliveru realitātē un domas par nosalšanu aizdzina prom. Olivers lēnām apgāja apkārt kokam un nostājās viņai priekšā. - Tagad zināsi, kā līst ne savās lietās, - Viņš skarbi noskaldīja.

Meitene lēnām pacēla galvu augšup un truli blenza uz viņu, likās, ka nesaprot, kas notiek. Tas jau nebija nekāds brīnums. Olivers zināja, kā iedarbojas miega zāles un to radīto trulumu, ja vien tās nebija specifiskākas vai speciāli pasūtītas. -...ko? - Viņa klusām noteica, bet Olivers paspēra soli atpakaļ. Zem viņa kājām nokrakšķēja zars, kas bija salūzis zem Olivera ķermeņa smaguma.

- Laimīgu palikšanu, - Olivers noteikdams pagriezās, lai ietu prom. Aiz muguras bija dzirdami dažādi saucieni un vāji kaucieni, kuriem viņš nepievērsa nekādu uzmanību. Dažreiz nevajadzēja līst ne savās lietās un tā notiks ar katru, ko Braiss būs nolīdzis. Kādu dienu viņš tiks klāt galvenajam un tad ies plāni, bet sākumā bija jānoskaidro, kas tas par riebekli bija.

Pie zolēm bija pielipis sniegs, kuru Olivers centās nosist, sitot kājas pret cieto zemes ceļu, kas nebija īpaši izbraukāts. Olivers iekāpa iekšā mašīnā un iedarbināja to, lai kaut cik apsildītu nosalušos pirkstus, likās, ka tie ir paši gatavi nokrist bez raušanas un ciršanas. Melnie ādas cimdi tika nomesti uz priekšējā sēdekļa, bet pirksti tika pastiepti sildītāju virzienā. Caur tiem izskrēja cauri patīkama kņudoņa, kas lika saberzēt rokas kopā, lai siltums iziet cauri ātrāk.

Mazliet apsildījies ,viņš iesāka braukt laukā no meža, atstājot meiteni un daļu problēmu sev aiz muguras. Tas viņu vairs neinteresēja,īstenībā nemaz nevajadzēja interesēt. Varbūt Olivers tikai centās sevi pārliecināt? Pakrūtē ietrīsējās sirdsapziņa, tā nevarēja darīt. Viņš kādu būs atstājis bez meitas, kādu bez draudzenes, kādu bez padotā, varbūt kādu bez mātes.. Kāpēc tam vienmēr vajadzēja būt tik grūti? Es esmu vājš - viņš klusām pie sevis nočukstēja.

Skaļš kliedziens piepildīja mašīnas sienas un atbalsojās, kliedzējs bija Olivers, neviens cits. Spēcīgs trieciens tika veltīts mašīnas stūrei, kas skaļi iepīkstējās un iztraucēja klusumu mežā. Viņš to nespēja. Nošaut.. aprakt.. sadedzināt, bet ne atstāt salam par mielastu. Olivers vēlējās, lai viņš nebūtu tāds nīkulis, bet gan spētu darīt to, ko bija nolēmis. Kaut par spīti pašam viņš varētu aizbraukt prom, bet nespēja.

Viņš no cimdu nodalījuma izņēma nazi ar gravējumu, kurš viņam tur bija stāvējis jau labu laiku. Atstājis mašīnu iedarbinātu, viņš izkāpa ārā no tās un devās pa zemes ceļu uz priekšu. Zem kājām plīsa sērsnas radītā kārta, bet Oliveram tā netraucēja. Tālumā viņš dzirdēja spalgus, bet vājus kliedzienus, tā noteikti bija viņa. Viņam prātā pavīdēja doma: ar dunci sirdī un problēma būs atrisināta, bez problēmām. Tomēr Olivers to izmeta no galvas un gāja uz vietu, kur bija meitene.

Olivers bija pienācis klāt un skatījās viņas acīs, kas izskatījās nobijušās un gatavas uz visu. - Atlaid mani.. Lūdzu, - Viņa tik tikko spēja izdvest šos vārdus, tie dūra sirdī, varbūt lauza to? Olivers pacēla nazi augšup, bet meitene sāka ar kājām kārpīties uz koka pusi. - Nevajag.. - Tā klusām čukstēja, bet nespēja neko izdarīt. Tāda bezpalīdzīga un naiva, tomēr ticēja labajam kā bērns.

- Beidz, - Olivers skaļi noskaldīja. - Es atbrīvoju tevi, bet mums tad būs jāparunā, - Viņš turpināja runāt un cerēja, ka balss netrīc aukstuma dēļ. Vajadzēja siltāk saģērbties, kad brida ārā no mājas un atstāja tur visu nekārtībā. Meitene lēnām pamāja ar galvu un gaidīja nākamo soli no Olivera puses, bet Olivers tikai pacēla nazi un pagrieza visas virves, kas turēja meiteni gūstā. Tas bija tikai īss mirklis un Olivers pakāpās atpakaļ, tomēr redzēja, kā meitenes acīs ir vērojamas šķietamas uguntiņas.

- Paldies, - Viņa klusām nočukstēja.

- Ejam, - Olivera saltais tonis nebija atkāpies no balss. Varbūt iekšēji viņš juta kaut ko, bet negrasījās to izrādīt šai meitenei. Viņš nevienam neko neizrādīja, jo emocijas bija pārāk sarežģītās un dažreiz tās spēja nodarīt vairāk sliktā, nevis labā.

Olivers pagāja uz priekšu, lai ļautu meitenei iet pirmajai, tomēr tas bija īss mirklis, kad viņa apcirtās uz papēža un metās bēgt. Atkal? Tas jau sāka kļūt pārāk paredzami un, sasodīts, Oliveram kājas nebija loterijā vinnētas. Varbūt lai nosalst mežā? Vismaz nevajadzēs runāties un domāt, ko darīt tālāk. Tomēr Olivers to nespēja pieļaut.

108 0 2 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 2

0/2000
emotion
0 0 atbildēt

👍

0 0 atbildēt