~~
17.Nodaļa
Kluss klauvējiens pie durvīm lika salēkties Oliveram, tātad kāds tomēr bija izsaucis policiju, lai pārbauda, kas notiek. Tas nebija labi, nepavisam nebija. - Tagad tev nāksies sēdēt klusumā un neizpīkstēt ne skaņas. Ja tāda būs, mirsi gan tu, gan tie, kas ir atnākuši, - Olivers skarbi novilka, lai gan zināja, ka kaut kas noteikti noies grīstē. Sievietes rokas bija sasaistītas un pielīmētas pie krēsla, lai gan nevarēja zināt viņas spējas un atstāt vienu varētu būt bīstami. Tomēr izvēles nebija, ja durvis netiks vērtas vaļā, tad tās izlauzīs.
Olivers varētu sagaidīt cirtienu pretī, bet pats bija aizlīmējis viņai muti, lai daudz nepīkstētu. Varētu jau injicēt miega zāles, bet pēc tam ilgi vajadzētu gaidīt pamošanos. Risks dažreiz attaisnojas, bet dažreiz atņem visu, kas ir. Olivers nometa jaku uz gultas un uzmeta pēdējo skatienu sievietei, kas ar acīm vien bija gatava nolādēt. Kaut viss beigtos labi. Viņš klusām izgāja gaitenī un aizvēra durvis, kuras pieslēdza ar atslēgu. Klauvējieni nerimās, bet gan bija pieņēmušies spēkā, tie bija uzstājīgi un spēcīgi.
Viņš pagrieza slēdzenē atstāto atslēgu un atvēra durvis, bet tajā pašā mirklī uzspēlēti nožāvājās, it kā būtu gulējis, nevis šaudījies. Olivers priekšā stāvēja divi policisti, kuri neizskatījās diez ko apmierināti par izsaukumu divos vai trijos naktī. Laiks bija izzudis un vairs nespēlējās ar Oliveru, jo viņš nezināja, cik tagad ir. - Kā varu jums palīdzēt? - Viņš mazliet pievērtām acīm jautāja, atspiedies pret durvju stenderi, diezgan plaši pavēris durvis.
- Jūs gadījumā nedzirdējāt šāvienu? Mums pienāca informācija, - Tievākais no policistiem bija uzņēmis runātāja spējas, bet otrs tikai pētīja Olivera dzīvokli. Lai kā viņš gribētu, viņš nespēs saskatīt, jo tumsa bija necaurlaidīga, pie tam debesis bija nomākušās, kas pasliktināja apstākļus. Olivers tikai pakasīja pakausi, it kā censtos kaut ko atcerēties, lai gan zināja, ka kavēties ilgi nevarēja.
- Iespējams, jaunieši uzlaida gaisā kādu petardi. Es šķietami dzirdēju troksni, bet, ziniet, astoņas stundas darbā, vēl virsstundas liek par sevi manīt, - Olivers izklaidīgi atbildēja. Policistu sejās nebija lasāma neticība, bet gan tā izteiksme: Es tak teicu. Gan jau zvanīja kāda veca kundzīte, kura, skatoties seriālus, bija iemigusi savā šūpuļkrēslā un, pie trokšņa pamodusies, zvanīja policijai.
- Izskatās, ka ziņojums bija maldīgs. Piedodiet par traucējumu, - Policists atvainojās un kaut ko klusām nomurmināja, bet Olivers to frāzi vairs nesadzirdēja un aiztaisīja ciet durvis. Olivers pielika ausi pie durvīm un klausījās, kur paliek policisti, bet izklausījās, ka tie kāpa lejup pa kāpnēm. Tas bija labi, vismaz uzticība bija iegūta uz kādu brīdi vai līdz nākamajam šāvienam. Vien atlika cerēt, ka tāds nebūs.
Olivers atslēdza vaļā guļamistabas durvis un atvēra tās vaļā, meitene bija savā vietā, it kā nekas nebija mainījies. Nedrīkstēja ticēt maldīgam priekšstatam, jo gudrību neparādīja acis, bet gan domāšana. - Tagad mēs esam divi vien. Nāksies parunāties, - Olivers noteica un apsēdās uz gultas malas. Meitenes skatiens bija dusmu pilns, tas savā ziņā bija labi, nokaitināti cilvēki runā visu, ko domā.
Viņš pievilka meiteni ar krēslu tuvāk un izveidoja ciešu acu kontaktu, ja melos - acīs neskatīsies. Tomēr neziņa bija biedējoša, viņa varbūt bija profesionāle, vēl labāka par viņu. - Noteikumi tādi, es uzdodu jautājumus, tu atbildi. Ja nerunāsi, tad manā inventārā ir daudzas spīdzināšanas metodes, kuras es nebaidīšos pielietot. Man jau ir pieriebušies dimanta gribētāji, kura man pat nav, - Olivers runāja tieši acīs un meloja kā pats nelabais. Tomēr loģika klusām kliedza, ja tā meitene būtu bijusi profesionāle, Olivers nebūtu noķēris viņu.
Olivers maigi satvēra līmlentes malu, lai ļautu meitenei runāt, bet apstājās. - Kliegt nedrīkst, vecie cilvēki un darba rūķi jau sen guļ. Ja kliegsi, injicēšu miega zāles un runāsim, kad neviena nebūs, - Olivers turpināja uzstādīt noteikumus, kad bija beidzis runāt, viņš norāva nost pelēko līmlenti un skatījās meitenes acīs. Viņa pacēla acis augšup un truli blenza pretī Oliveram.
- Ej ellē, - Viņa nošņāca, bet Olivers izplūda smieklos, kas lika meitenes sejā iemesties apjukumam. Tomēr Oliveram tas izklausījās kā vislabākais joks, par kuru vēl varēs smieties ilgi.
- Dārgā, es jau esmu, - Olivers augstprātīgi atbildēja. - Sāksim vēlreiz. Kas tevi sūtīja? - Viņš turpināja runāt uzstājīgi, bet meitenes skatiens mazliet aptumšojās. Tomēr kaut kāda neizlēmība mita viņā, lai arī kā viņa centās to noslēpt no Olivera acīm.
- Es tev jau teicu, ka neko neteikšu, - Tā salti atbildēja, bet Olivers uzspieda uz šautās brūces, kura jau bija apkaltusi. Pār meitenes lūpām izlauzās kluss kunksts, bet acu kaktiņos sāka riesties asaras, kuras viņa centās noslēpt. Tomēr ar rokām notraust viņas nespēs, jo tās bija sasieties, tagad Olivers bija boss.
- Tas bija tikai sākums. Zini, tev ir skaisti, gari pirksti un būtu nesmuki, ja paliktu bez kāda no tiem. Ja nerunāsi, tad visus pa vienam, kamēr tu mirsi sāpju agonijā, - Olivers runāja aizvien klusāk un klusāk, līdz viņa balss nozuda istabas sienās, kuras ir redzējušas ļoti daudz. Ja vien tās spētu runāt, tad Oliveram noteikti būtu piešķirts nāves sods bez iespējas tikt apžēlotam.
Olivers pieliecās, lai no naktsskapīša atvilktnes izņemtu nazi. Kurš gan turētu atvilktnē nazi? Neviens, bet Olivers tur glabāja, jo tā bija drošāk, ja kāds uzbruks, vismaz nazis būs pa rokai. Viņš lēnām ar paša naža galu nobrauca gar meitenes kaklu un redzēja, kā tā trīc zem asā asmens, bet nespēj atrauties. No novilktās līnijas vietām sūcās asinis, kas ļāva noprast, ka dažās vietās bija iegriezis pārāk stipri. Savā ziņā tas bija baudpilns šovs, tomēr tas lika saprast, kādā sadistā viņš ir pārvērties.
- Hugo. Hugo Braiss, - Meitene tik tikko spēja izpīkstēt. Oliveram tas vārds neizteica pilnīgi neko, nebija ne mazākās nojausmas, kas tas bija par indivīdu un no kurienes izlīdis. Tomēr viņa vismaz runāja un baidījās, kas jau bija pirmās cilvēcības pazīmes.
- Tu meklēji dimantu? - Olivers uzdeva nākamo jautājumu, bet meitene mazliet nedroši pamāja ar galvu. - Labi, - Olivers novilka. - Cik dienas? - Uzreiz tika uzdots nākamais jautājums, bet viņas acis tikai izpletās lielākas un atbilde netika sniegta. Olivers pielika nazi pie rādītājpirksta, bet viņa uzreiz savilka visus pirkstus dūrēs un turēja tik cieši, ka asinis aizplūda prom un tie palika balti.
- Mēnesis, - Viņa klusām noteica. Oliveram arī bija tikai mēnesis un ne nieka vairāk, bet viņam nevajadzēja zagt dimantu, bet gan slepkavot.
