~~
16.Nodaļa
- Slavenais Jansens, - Balss īpašnieks skandēja, lai gan Olivers viņu nepazina. Bet balsi.. To pazina gan, tas bija tas pats cilvēks, kas iebruka viņa dzīvoklī un lūdza pēc dimanta. Viņš atkal bija klāt, kā parasti, nakts vidū, lai neviens netraucētu uzbrukt. Atceroties iepriekšējos vārdus, Olivera sirdij pāri pārskrēja tirpas, šoreiz tam bija jātēmē zemāk.
- Ko tu gribi? – Olivers skandēja vienu un to pašu jautājumu, jau nez kuro reizi un atbilde nekad nemainījās. Nevarēja zināt, kuram no viņiem pirmajam beigsies pacietība un tas spers izšķirošo soli. Lai gan Olivers gribētu tam uzlēkt virsū un noraut masku, lai varētu ieskatīties tam liekulim acīs.
- Dimantu, - Viņš vēsi atbildēja, bet Olivera mērs bija pilns. Rokas savilkās dūrēs un baltie, saltie kauliņi izspiedās uz āru. Viņš bija gatavs sadot viņam pa muti, lai cik pūļu tas neprasītu, iebrucējs šodien prom neaizies tikpat viegli kā iepriekšējā reizē. Šoreiz Olivera galva bija skaidrāka, vismaz reizes desmit noteikti.
Olivers spēra pāris soļus tuvāk iebrucējam un smaidīja, bet iekšēji vārījās dusmās un bija gatavs izšķaidīt smadzenes. Iebrucējs negrasījās atkāpties, bet gan stabili stāvēja vienā vietā, pie paša loga. Olivers ievēroja, ka dimanta prasītājs ir mazliet īsāks nekā viņš. – Tu to nedabūsi, - Olivers skaļi nošņāca un ar abām rokām satvēra uzbrucēja apmetni. Tomēr tikpat spēcīgu pretošanos saņēma pretī, zem viņa rokām pulsēja dzīvība.
Viņš trieca to iekšā plastikāta logos, cerot, ka tie nesašķīdīs tik viegli kā stikla logi. Grūdiens pretī bija daudz vājāks nekā viņējais, kas lika domāt, ka uzbrucējs varētu būt sieviete zem metrs septiņdesmit pieci vai vājš vīrietis, kas likās neticamāk. - Tagad saki, kas tu esi? - Olivers neatlaida viņu, bet gan centās pārņemt rokas, lai varētu noraut nost masku. Tomēr dimanta zaglis centās izrauties, bet Olivers saķēra plaukstas, kas bija smalkas, bet locījās kā negantas čūskas.
- Atlaid, - Tā kliedza pretī, bet balss bija tikpat rupja kā vīrietim. Tātad maskā bija ievietots balss pārveidotājs, bet Olivers to nespēja noraut. Īss mirklis un Olivera rokas bija norautas nost, bet viņš uzreiz ķēra pēc ieroča un nomērķēja uz uzbrucēju. Tomēr tas nebija lēnāks par viņu un mērķēja pretī, viens pret vienu.
Olivers tikai truli blenza uz viņu un nezināja, ko iesākt. Šaut viņš noteikti negrasījās, jo tādā veidā uzmodinātu augšā visu māju, kura jau sen bija iemigusi dziļā miegā. Pie tam klusinātāja viņam arī nebija, tāpēc vien vērās uzbrucējā un vairs nezināja, ko teikt. Viņam bija apnikušas šīs bezvārdu sarunas, drīzāk, bezrīcību. Kaut viņu nošautu vienreiz un izbeigtu šo stulbumu, kas jau bija palicis prātam neaptverams.
- Tev ir divas izvēles, vai nu atdod to, ko es pieprasu, vai.. - Balss apklusa. Tik nepārdomāts teikums un tik nepārdomāti draudi viņam sen nebija teikti. - Es tevi sašaušu, atkal un atkal, līdz tu atklāsi, kur tas ir, - Uzbrucējs uzstājīgi turpināja, lai gan Oliveram bija vienalga par draudiem. Tos nekad vairs viņš neņems vērā, jo bez viņa to neatradīs, tikai tad, ja izdomās visu sagriezt kājām gaisā.
- Idiots, bez manis jūs ne pie kā netiksiet, - Olivers smejoties atbildēja, tomēr saspringums bija dzirdams viņa balsī. Viņš centās izvest cauri, lai novērstu uzmanību, vairs viņš neļaus sevi pakļaušanai. - Nolaid ieroci, parunāsimies normāli, - Olivers, tik tikko noteicis šo frāzi, izdzirdēja īpatnējus smieklus, kas izklausījās tikpat neīsti kā viņa runa.
Olivers ciešāk saspieda ieroča spalu, tagad vai nekas. - Tikai tad.. - Viņš nošņāca, bet nepaspēja beigt teikumu, jo Olivers izšāva. Viņš sajuta mazu atsitienu, bet redzēja kā iebrucējam no rokām izkrīt ierocis. Asinis tecēja no dimanta zagļa rokas, tātad Olivers bija trāpījis ne tikai ierocim, bet arī uzbrucējam.
- Nekusties, - Viņš uzkliedza un ar abām rokām cieši turēja ieroci. Lēniem soļiem viņš virzījās uz priekšu, lai varētu aizspert prom ieroci. Īss spēriens un ierocis aizslīdēja pa laminēto grīdu uz virtuves pusi, no iebrucēja rokas pilēja asinis un atstāja traipus uz lamināta. Iebrucējs bija saķēris roku, bet tas nemazināja asiņošanu. Tā arī vajadzēja, jo ne kaunu, ne godu, ne cieņu - tas nepazina.
Viņš, tēmēdams ar ieroci, nāca virsū uzbrucējam, lai gan apjauta, ka riskē, jo tuvāk nāca, jo lielāka iespēja, ka varētu izcelties kaut kas vairāk par vārdu apmaiņu. - Noņem masku, lai es varu redzēt tavu liekulīgo seju, - Olivers uzkliedza, jo īpaši daudz laika nebija. Noteikti kāds bija pamodies un sācis meklēt trokšņa avotu, atrodot viņus abus ar ieročiem, nebūtu labi.
- Nē, - Tas stingri un pārliecināti noteica.
- Pats, vai to izdarīšu es, - Olivers draudīgā balsī atbildēja, kaut gan nebija pārliecināts, vai vēlējās redzēt uzbrucēja seju. Viņš baidījās, ka tas varētu būt kāds zināms cilvēks, kas tikai izmanto viņu, lai tiktu pie naudas.
Uzbrucējs pacēla roku, no kuras pilēja asinis, un saķēra masku zem zoda. Šajā brīdī pāri Olivera ķermenim pārgāja pāri trīsas, lai cik stiprs viņš neizskatītos ārēji, tomēr iekšēji viņš nodrebēja. Viņa intuīcija nebija kļūdījusies, un novērojumi bija tieši, no paceltās maskas izira gaiši mati. Tā bija sieviete, apmēram Olivera vecumā, ar gaišām matu cirtām. Pār viņas seju pilēja asinis no šautās brūces rokā, bet maska bija pacelta virs galvas, it kā viņa būtu uzvarējusi. Acīs Olivers spēja nolasīt sāpes, bet nedrīkstēja just līdzi, jo šī sieviete jau nejutīs līdzi viņam.
- Kurš tevi sūtīja? - Olivers jautāja, skatoties zilajās acīs, kas atgādināja padebešus tumšā vakarā. Tomēr vajadzēja noturēt mieru, kas valdīja ārpusē. Olivers ar ieroča galu pieskārās meitenes zodam, tādā veidā cenšoties viņu paskubināt uz runāšanu.
- Nav tava daļa, - Viņa atbildēja, bet Olivers varēja pasmaidīt tikai par tādu daiļrunību. Viņu šodien centās nogalināt, neviens neko nezina, viņu cenšas nogalināt un tā arī nav viņa darīšana. Šoreiz Olivers ies līdz galējiem līdzekļiem, lai uzzināt visu taisnību, bet laiks spieda.
Olivers trieca meiteni iekšā logā, viņa tikai paspēja pakustēties un atkal tika piespiesta pie vietas. Tomēr spēks tai meitenei piemita, viņa mēģināja atgrūst Oliveru ar tādu spēku, kas lika viņam nolīgoties. Acu skatiens bija auksts, bet galva pacelta augšup augstprātībā. Varbūt viņa nebija tikai kārtējā jauniņā, kas tiek sūtīta darīt vīru darbu?
