Priecīgus, gaišus un ellīgi siltus Ziemassvētkus! 
~~
15.Nodaļa
Klubs izskatījās tik tukšs kā vienmēr, bet parādes durvis bija vaļā, tas savā ziņā Oliveru pārsteidza, jo parasti tās bija aizslēgtas. Lai gan mēdza gadīties dienas, kad kāds no iekšpuses to piemirst izdarīt. Visbiežāk tas ir Tomass, jo viņš vienīgais ir mūždien aizņemts un kaut kur steidzas, lai paspētu izdarīt visu. Oliveram arī dienas pagāja skriešus, bet ne tik daudz kā viņam, jo Tomass lielākoties kārtoja kluba lietas.
Olivers ar smagiem soļiem iegāja iekšā, bet Elīza sekoja, lai gan spriedze starp viņiem nebija mazinājusies. Tā joprojām bija saglabājusies, lai gan Olivers zināja, ka pats šodien bija aizsvīlies. Tomēr, lai kā būtu bijis, tam bija pamatots iemesls – Elīzai uzbruka. Ne jau kaut kāds kabatzaglis vai no cietuma izbēdzis cilvēks, bet gan vajātājs vai slepkava. Olivers vēl nebija paspējis noskaidrot, kas tas tāds īsti bija. Sadedzinātājam uz pieres jau nebija rakstīts vārds, uzvārds un pie kā tas strādāja.
Elīza nebija bildusi neviena vārda kopš sarunas mašīnā, arī pie pusdienu galda abi bija ēduši klusējot, kas nebija nekāds brīnums. – Pagaidi mani šeit, - Olivers noteica, apstājoties pie durvīm. Tās veda pie Tomasa, kurš noteikti bija iekārtojies savā lielajā ādas krēslā un bija ieracies papīros līdz ausīm. Visa kluba grāmatvedība un netīrie papīri gulēja uz viņa sirdsapziņas.
- Kur tu iesi? – Elīza klusām jautāja, it kā baidīdamās no atbildes. Drīzāk bijās Olivera dusmu, nevis atbildes, jo iepriekš bija parādījis savu nesavaldīgo dabu, kas reizēm izraujas ārā.
- Vajag, - Olivers atbildēja. – Pagaidi mani pie galdiņiem, - Viņš turpināja runāt, jo daļēji nevēlējās, lai Elīza noklausās viņu sarunu. Galu galā tā būs par viņu, bet Olivers no visas sirds cerēja, ka uzzinās kaut ko labāku par iepriekšējo pasaku. Lai gan variants, ka tā bija iestudēta izrāde, nebija atkritis.
- Kā teiksi, - Viņa uzgrieza muguru un lēnā solī devās iekšā klubā. Cerams, ka neizdomās atgriezties, jo savādāk nebūtu pats labākais variants. Lai gan Olivers domāja, ka Elīza nojauta kaut ko, vismaz to, ka viņš tai neuzticas un centīsies kaut ko izdibināt.
Olivers trīs reizes klusām pieklauvēja pie Tomasa kabineta durvīm, bet vienīgais, ko izdzirdēja, bija papīru švīkstoņa. Vismaz tā bija vienīgā skaņa, kas liecināja, ka viņš ir uz vietas. Viņš lēnām pavēra vaļā durvis un iegāja iekšā kabinetā, lai gan Tomasa sejā ieraudzīja vieglu pārbīli.
- Ak, tas esi tu, Oliver. Vecīt, nobaidīji, - Tomass uzreiz godīgi atzinās, lai gan Olivers to jau bija pamanījis. Viņa spriestspējas bija augstākā līmenī un loģika arī nebija zemē metama, ar laiku tas viss bija attīstījies.
- Piedod. Vajag parunāties, - Olivers bija uzreiz ķerties vērsim pie ragiem un ilgi nevilkt garumā. Viņš šajā kabinetā jutās kā mājās, vieglas kafijas smarža apņēma viņu, mapes, kas putekļus krāja tika cilātas ik pēc kāda laika, uzjundot ikreiz no jauna putekļu mākoni. Vienīgais, kas šajā skatā neiederējās, bija portatīvais dators, kas bija zem papīriem. Šajā kabinetā nekad nebija kārtības, jo Tomass nebija pedantisks cilvēks, drīzāk gan haoss bija vārds, kas viņu lieliski raksturoja.
- Par ko? – Tomass ikdienišķi noprasīja, lai gan jau varēja noprast, ka tā nebūs gluži ikdienišķa saruna. Olivers tāpat vien jau nenāktu un neprasītu runāties. Viņi bija diezgan tuvi draugi, bet ne tik tuvi, lai runātos tāpat par dzīvi. Varēja kopā pīpēt marihuānu vai piedzerties līdz nemaņai, bet ne kratīt sirdi tāpat.
- Par Elīzu, - Olivers īsi atbildēja, kaut gan zināja, ka tas prasa paskaidrojumus.
- Kas ar viņu? – Tomass pacēla galvu augšup un raudzījās Olivera acīs. Olivers, veikli pasperot soli uz priekšu, apsēdās viņam pretī, tā būs vieglāk uzturēt sarunu, nekā stāvot kājās. Tā varēja sarunāties ar bosu, bet ne ar viņu.
- Mums šodien uzbruka. Pieprasīja, lai atdodu Elīzu, - Viņš apsēdies runāja un skatījās nevis uz Tomasu, bet gan ārā pa logu. Smalkas sniegpārslas griezās virpulī un pazuda aiz loga, pretējās ēkas logi izskatījās tukši un vienmuļi. Lai gan tur atradās kaut kāda uzņēmuma birojs, kas nestrādāja, bet tikai maksāja naudu par ēkas uzturēšanu.
- Ko? Viņa ir pie tevis? – Tomass satraukti vaicāja, izskatījās, ka viņš zināja daudz vairāk, nekā teica. Lai gan pēdējā laikā viss likās pārāk aizdomīgi, lai būtu patiesība un visur Olivers meklēja melus.
- Protams. Es viņas uzbrucēju.. likvidēju, - Olivers īsi noteica, jo radušos situāciju būtu grūti aprakstīt citos vārdus. Viņam prātā pavīdēja doma, ka Tomasam varētu izstāstīt taisnību, jo viņam Olivers uzticējās mazliet vairāk nekā pārējiem, kas strādāja klubā.
- Kāds redzēja jūsu saķeršanos? – Viņš jautāja mazliet pieklusinātākā balsī. Laikam jau baidījās, ka kāds varētu izdzirdēt viņu sarunu, kas pašlaik virzījās ne uz to pašu labāko gultni.
- Nezinu. Kameras iznīcināju, it kā nevajadzētu, - Olivers atzinās. Parasti viņš nerīkojās spontāni un nedomājot, taču šoreiz nebija izvēles. Bija, bet tās bija pārāk riskantas, lai pielietotu praktiski.
- Oliver, ja kas, dod ziņu. Līdzināsim parādus, - Tomass noteica, bet viņš iekoda lūpā. Parādi priekš viņa bija smaga tēma, jo to dēļ viņa tēvs gāja bojā. Tomass bija parādā Oliveram savu dzīvību, jo bija izglābis no riktīgām nepatikšanām.
- Es ceru, ka viss nokārtosies. Man nevajag darīšanu ar policiju, - Olivers to nolika priekšā kā skaidri zināmu faktu. – Bet mani vairāk interesē kas cits. Kas, pie visiem velniem, ir Elīza ? – Viņš turpināja, neļaujot Tomasam turpināt.
- Nezinu. Tēvs klusē un neko nesaka, bet es zinu, ka ar viņu nav viss kārtībā, - Tomass atbildēja, bet Oliveram no tā nepalika vieglāk. – Viņa apdraud mūs visus, - Klusa piebilde nāca no viņa puses, it kā Olivers pats to nesaprastu.
- Draudus vajag likvidēt, - Olivers atbildēja ar sen zināmu pamācību. Pirmā mācība, ko Tomass viņam bija iemācījis, jo viņš šajā biznesā bija ilgāk un zināja, kā tas notiek. Lai gan gadu starpība viņiem bija maza.
- Šos nē. Likvidēsi šos, iekulsies tādās nepatikšanās, ka maz neliksies, - Tomass atbildēja. – Tomēr man ir kas tāds, kas tevi varētu interesēt. Manas rokas ir sasaistītas, bet tavas - gan nē, - Tas izklausījās kaut kas grandiozs, pat varētu teikt, piedāvājuma vērts.
- Klausos, - Olivers atbildēja un sakrustoja rokas uz krūtīm.
- Nevienam, - Olivers tikai pamāja galvu uz nākamo frāzi, jo viņam jau nebija, kam stāstīt kaut kādus jaunumus vai baumas. – Viņas vārds ir ticis nomainīts un nevienos sarakstos es nevaru atrast, ja izmantošu pieejamos līdzekļus, boss uzzinās, - Tomass atzinās, it kā tas būtu baigais noslēpums. Tomēr tas darīja viņu vēl tramīgāku, ja vārds mainīts, tātad ir bijusi nepatikšanās, tātad negrib, lai uzzina par viņas pagātni.
Kas gan noticis ar to meitēnu?
