local-stats-pixel fb-conv-api

Cīnītājs. #101

122 0

~~

10.Nodaļa

Skaļā mūzika draudēja pārplēst bungādiņas, un cilvēku pūlis grasījās viņu ievilkt savās ķetnās un nelaist vaļā. Kluba apmeklētāji bija kā uzmācīgas vārnas, kas visu laiku lido virsū un knābj, tad to atkārto vēlreiz un vēlreiz. Olivera pakrūtē dzima priecīgāka noskaņa, ka viņš nav šī kluba apsargs, kam šie piedzērušies, sapīpējušies jaunieši jānes ārā no kluba un vēl jāskatās, lai neuztaisa kautiņu.

Tomēr Olivers zināja, ka šī nebūs parasta saruna VIP zonā, jo viņš bija sastrādājis mēslus. Pazaudējis meiteni, kuru vajadzēja apmācīt, dabūjis vien pāris tūkstošus, ar kuriem neviens no bandas nebūs apmierināts. Tik ļoti vajadzēja tikt prom, bet nebija iespējas. Olivers pats bija savārījis šos mēslus, pats vien dosies tos izmēzt, lai cik grūti tas būtu. Viss, ko pēdējā laikā viņš darīja, bija paviršs un nesakarīgs, jo pats bija apmaldījies savos domu pinekļos.

Viņš lēnām pavēra tumšos aizkarus uz VIP zonu un skatījās uz melnajiem ādas dīvāniem. Uz tiem sēdēja tikai Tomass, bet uz mazā galdiņa viņam priekšā atradās konjaka pudele ar divām glāzēm. Vienu gan viņš jau bija paspējis sasmērēt, lai gan Olivers bija simtprocentīgi pārliecināts, ka ne nieka nekavē. Viņš ar trulu skatienu blenza uz Tomasu un gaidīja vārdu vētru, kas nāks pār viņa galvu.

- No meitenes gan ātri atbrīvojies. Tev par to varētu piešķirt prēmijas vai arī nolikt kā putnu biedēkli, kas baida visus, - Tomass diezgan skarbi runāja, bet Olivera sejā nenoraustījās ne vaibsts. Viņš ievilka dziļu elpu plaušās, lai gan ienīda kluba piesmakušo gaisu un karstumu, kas plūda no tā.

- Viņa pati bija vainīga, lai mācās klusējot, - Olivers skarbi atbildēja. Tomass piecēlās kājās no dīvāna un paņēma tukšo glāzi, kas stāvēja uz galda, bet otrā rokā paņēma konjaka pudeli. Panteras cienīgiem soļiem Tomass piegāja pie Olivera un skatījās uz viņu kā medījumu. Olivers ienīda šo taktiku, kad tiek aplenkts no visām pusēm, it kā kāds grasītos iedurt dunci mugurā.

- Oliver, tu laikam nekad nemācies, - Tomass, liedams konjaku glāzē, noteica un pasniedza to Oliveram. Viņš viegli to satvēra savos pirkstos un pagrozīja, vajadzēja pēc iespējas ilgāk saglabāt galvu skaidru un neapreibt. Vajadzēja uzzināt, kas par augli bija Elīza un no kāda plaukta tā bija kritusi.

- Labāk stāsti par to sīko un no kura meža viņa ir izbēgusi, - Olivers centās turpināt sarunu, lai nenonāktu pie sarunas, kāpēc viņš neceļ telefonu, lai gan viņam jau bija izdomāts iemesls. Protams, tas iemesls bija meli, bet labāk tādi nekā patiesība.

- Viņai ir septiņpadsmit. Nav no meža, bet gan nāk no Ņujorkas, it kā tēvs tur esot ietekmīgs biznesmenis, bet viņa ir izdomājusi notīties un meklē iespēju nopelnīt, - Kamēr Tomass runāja, Oliveram prātā vien salikās neloģisks skaidrojums, kam viņš nespēja noticēt. Meitene, kam ir laba dzīve, nomaina to pret kaut kādu Amsterdamas klubu ar noziedzniekiem. Neticami.

- Tu pats tam tici? - Tomasam apsēžoties, Olivers vaicāja. Pārāk maigi būtu teikt, ka viņš tam neticēja. Tas vienkārši nebija iespējams un vairāk izklausījās pēc slima suņa murgiem, ar kuriem noteikti kaut kas nebija kārtībā. Pasaule laikam devās uz gala pusi.

Olivers uzmanīgi vēroja Tomasa seju, kurā ieslīdēja šaubu atblāzma, it kā viņš bija gaidījis, ka Olivers noticēs šīm bērnu pasakām. - Neticu, - Viņš klusām nočukstēja, it kā neviens to nedrīkstētu dzirdēt. - Tēvs teica, ka tā ir standartversija. Es nezinu taisnību, - Tomass katru vārdu izteica aizvien klusāk un klusāk, līdz tos nogremdēja alkohola pielietajā rīklē.

Olivera ķermenis sastinga, kāds lavījās uz viņu pusi. Soļi bija klusi, bet viņš bija pārliecināts, ka kāds nāk. Pēc soļiem bija pārāk grūti noteikt, kas tas bija. Olivers pielika rādītājpirkstu pie lūpām un vēroja Tomasu, kurš, ievērojis Olivera žestu, klusām aizlika roku aiz muguras. Viņam arī bija aiz jostas ierocis, bet pašlaik nevarēja zināt, kas tuvojas, tikpat labi tas varēja būt boss vai Elīza.

Viņš cieši pieplaka pie sienas un izvilka ieroci, kuru satvēra abās rokās. Spals ierasti piegūla viņa plaukstā un ērti piegūla tām, ķermeņa visi muskuļi tika nospriegoti kā stīgas un gaidīja nācēju. Tomass ērtāk iekārtojās dīvānā, bet bija daudz piesardzīgāks nekā iepriekš. Īsi pirksti satvēra aizkaru, kas viņus abus slēpa no svešiem skatieniem un ātri atrāva to vaļā.

Viņu priekšā stāvēja būdīgs vīrietis ar ieroci rokās, kaut kas nepavisam nebija kārtībā. - Tomas, prieks tikties, - Viņš zobgalīgi smaidīja runājot, bet Tomass bija sasprindzis. Tas vēstīja tikai vienu - šī tikšanās noteikti nebūs pati patīkamākā, kas viņus abus ir piemeklējusi pēdējā laikā.

- Es neteiktu, ka tas ir abpusēji, Ruslan, - Tomass atbildēja, bet nedeva nekādas zīmes, kā rīkoties Oliveram, kurš joprojām bija piespiedies ailei. Ruslans laikam nebija īpaši gudrs, lai paskatītos uz malu un ieraudzītu Oliveru, varbūt tagad tas spēlēja par labu viņiem. Ko gan varēja zināt? Vairs neko. Tagad viss būs atkarīgs no reakcijas ātruma un situācijas izrietošajām sekām.

- Vienalga. Man ir darījums. Cilvēks pret naudu, - Ruslans noteica, bet Olivers sastinga. Redz, tad no kurienes nāk slepkavību pasūtījumi viņam, lai gan viņš šo Ruslanu nepazina nemaz un redzēja pirmo reizi dzīvē.

- Runā ar Oliveru, ja viņš uzņemsies, lai iet, ja nē, tad pazūdi, - Tomass, klusi noteikdams, ar pirkstu norādīja uz Oliveru, arī Ruslana skatiens aizslīdēja pie viņa. Olivers ar trulu skatienu blenza uz viņu un gaidīja tālākās norādes, jo viņš parasti nestrādāja ar klientiem, tikai izpildīja prasības. - Nolaid ieroci, es nenāku karot, bet gan runāt, - Ruslans uzrunāja Oliveru, bet viņš vien pamāja ar galvu.

- Atstāšu jūs vienus, - Tomass piecēlās kājās un ar savu konjaka glāzi izslīdēja ārpus no VIP zonas. Olivers gan nebija tik priecīgs, ka darījums jākārto vienam un pirmo reizi. Tas lika mazliet samulst šī vīra priekšā, bet ātri vien sapratis situāciju, aizlika ieroci aiz jostas un viegli pamāja uz dīvāna pusi, lai abi varētu vienoties.

122 0 1 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 1

0/2000

👍

0 0 atbildēt