Nu, tauta, man prieks, ka gaidat daļas! 
Ā! Man jums jautājums. Vēl vienu daļu gribēsiet? Vai varbūt divas? Nu tas protams ir arī atkarīgs no manis ,bet gribu zināt, vai man būs lasītāju un neapniks.
P.S. "Cīnītāja" ir pirmā daļa.
***
Pret palodzi atspiedies un sakrustojis rokas uz krūtīm stāvēja kāds vīrietis. Sākumā domāju, ka tas ir Džeimss, bet nebija. Tie paši blondie mati, bet tikai pelēkas acis un tumšāks iedegums. Apstulbusi blenzu un viņu.
„Es esmu Džeiks, Džeimsa brālis. Pie tam vēl jaunākais,” viņš visu laiku smaidīja.
Pēkšņi, es attapos, ka esmu apakšveļā. Tempā, pie kura nobālētu pat Zibens zellis, no skapja izrāvu palielu maiku un piesedzos.
„Domā, ka neesmu redzējis sievieti apakšveļā?” no Džeika sejas nebija pazudis smaids. Tas tikai kļuva lielāks.
„Ja tu nebeigsi tā smīnēt un blenzt, izretināšu tavu Holivudas smaidu,” padzinusi apmulsumu teicu.
Viņš sāka smieties.
„Netici?” ātri uzvilku maiku un, krakšķinādama pirkstu kauliņus, tuvojos Džeikam.
„Nē,” Džeiks vēl joprojām smīnēja.
Piegāju klāt un atvēzējos. Dūre jau bija pavisam tuvu Džeika sejai, kad viņš saķēra manu roku. Smaids no viņa sejas bija pazudis.
„Tu nomierinies, ja?” viņš teica skatījās man acīs.
„Es nemēdzu jokoties. Skaidrs?” brīdināju Džeiku.
Tas varbūt bija pārspīlēti, bet kaut kā jau pašcieņa ir jāatgriež.
„Skaidrs,” Džeiks atbildēja.
Izrāvu roku no viņa tvēriena un pāris soļus pakāpos atpakaļ.
„Varbūt iziesi, lai varu beidzot normāli saģērbties?” jautāju.
„Vari to izdarīt vannas istabā,” viņš turpināja skatīties man acīs.
„Vari nonākt slimnīcā,” atdarināju viņa balss intonāciju.
„Labi, bet iziešu uz balkona,” Džeiks teica un no jakas kabatas izņēma cigarešu paciņu un šķiltavas.
„Un aiztaisi durvis,” nobļāvos.
Nemaz netaisījos Džeikam piekāpties. No skapja izņēmu tumši zilus džinsus. Maiku atstāju. Uzvilku arī melnas zeķes un aizgāju uz vannas istabu pēc botām. Izņēmu no tām avīzes un iemetu papīrgrozā.. Bija baigais slinkums tupties, lai aizsietu apavus, tāpēc aizgāju pie palodzes un uzcēlu kāju. Jutu, ka visu laiku mani pavada Džeika skatiens. Bet vai tad man žēl? Lai jau pamielo acis.
Džeiks ienāca atpakaļ istabiņā un nosmirdēja pēc cigaretēm. Es saviebos.
„Košļeni gribi?” viņš jautāja un pastiepa paciņu.
„Nē,” atbildēju un bikšu kabatā iebāzu telefonu.
Izdomāju, ka vispirms aiziešu uz policiju un tikai tad uz slimnīcu. Man Džeimsam būs ĻOTI daudz jautājumu. Jau biju piegājusi pie durvīm, kad es strauji pagriezos.
„Kā tu tiki iekšā?” jautāju.
„Apburošs smaids un skaisti vārdi,” Džeiks atbildēja un atkal pasmaidīja.
„Narcists,” norūcu.
„Riebīgā,” viņš atkal smaidīja.
Sāka jau besīt. Vienīgai labums no viņa varētu naktī, jo ar savu 200 vatu smaidu mierīgi apgaismotu ceļu vai istabu.
Jau biju atvērusi durvis, kad izdzirdēju soļus. Paskatījos atpakaļ un sapratu, ka man būs aste.
