“Izskaties lieliski!” puiši jau mani glaimoja ar komplimentiem. Džila kliboja man no aizmugures. Savu ģipsi viņa bija aptinusi ar rozā audumu, kas izskatījās superīgi. Nebiju gaidījusi, ka viņai tas tik labi izdosies.
“Ooo, Džila!” Neits ieraudzīja arī Džilu. Nesapratu, kāpēc viņa nesmaidīja, bet Džila ir palikusi vēsa pret Neitu. Neuzdrošinājos viņai vaicāt, kāpēc, bet gan jau aiz tā slēpjas kaut kas nopietns. Varbūt viņš viņu kaut kā ir sāpinājis? Nemaz negribu zināt, kā..
Viesistabā nesēdēja daudzi, bet māja bija iespaidīga. Tai bija trīs stāvi un trepju margas bija apzeltītes.
Nezināju, ka manā pilsētā ir tik bagātas mājas.
Neits man pielēja pilnu glāzi, bet Džilai pietika ar pagaršošanu. Eliots ielēja vēlvienu. Džila to papildināja. Un nu es biju pavisam nogurusi.
* * *
“Kāpēc es to darīju?” sēdēju savā virtuvē un skatījos, kā Džila gatavo man saldējuma kokteili. Katra viņas kustība likās nepārprotami asa un steidzīga, kaut gan viņa ar kruķiem pārvietojās pa virtuvi kā lēns ķengurs.
“Nezinu, bet tev noteikti bija jautri!” viņa paķiķināja, uzlika roku uz dibena un sāka attēlot manus deju soļus.
“Izbeidz!” es sacīju un atkal saķēru galvu plaukstās, jo caur deniņiem soļoja adatu kolonija.
“Bet tas kā jūs dejojāt..” Džila pasniedza man glāzi ar kokteili. “Vaaaau!”
“Tiešām?” pārvaicāju un caur salmiņu sūcu dzērienu. Bija grūti to norīt, jo visu laiku šķita, ka kaklā ir iesprūdis spalvu kamols, kuram pa vidu ieritinājušies asi dzeloņi. Mute bija sausa kā tusknesis. Galvassāpes bija neiespējami sāpīgas.
“Mmm..jā!” viņa aplaizīja lūpas un smējās. “Pārbaudi īsziņas!”
“Priekš kam?” joprojām dzēru gardo kokteili un elpoju mierīgi, jo uz katras dunēšanas cauri galvai auļo zirgu bars.
“Ņu, tu vakar ar kaut ko čatoji, kad nācām mājās..” viņa nevainīgi teica un es izvilku telefonu no kabatas. Patiešām. Čatoju ar Eliotu. Un tās īsziņas nav tās labākās. Patiesībā viņas ir labas, tikai ne man, bet Džilas humora lādiņam.
