PIEDODIET, KA TIK SEN NAV BIJIS, ES JŪTU, KA ESMU PAZAUDĒJUSI LASĪTĀJUS UN ĻOTI ATVAINOJOS PAR TO. IZSAKAT, LŪDZU, SAVAS DOMAS PAR DARBU, LAI ZINU, VAI TO MAZUMIŅU, KO PĒC DARBA PAGŪSTU UZRAKSTĪT, IR VĒRTS IEVIETOT ŠEIT, VAI VISPĀR IR VĒRTS TIK ĻOTI CENSTIES. UN NĒ, ES NEKLIEDZU ;D ESAT ATSAUCĪGI. LAI LABI LASĀS!
-Kas noticis?- jautāju Braienam, kad viņš ielika telefonu atpakaļ kabatā. Vīrieša acis mirkli skatījās kaut kur virs manis.
-Miris... Nolādēts!- viņš ar dūri uzsita pa galdu, liekot pavisam nedaudz notrīcēt traukiem. Tumši brūnā, gludā virsma ar pāris šķīvju atsitienu radīja dzidru skaņu.
-Kas noticis?- atkārtoju jautājumu uzstājīgāk.
-Miris cilvēks, kas man vēlēja sliktu,- viņš nopūtās. Viņa acīs satraukums mijās ar kaut ko nesaprotamu. -Nav svarīgi,- Braiens izņēma no skapīšana vīna pudeli un padeva man. -Šokolādi vai augļus?- viņš pacēla vienu uzaci, raugoties manī. Samulsu, teju pazudu viņa smaidā.
-Gan, gan,- nočukstēju. Viņš pamāja un izņēma no ledusskapja zemenes un no augļu trauka citus gardumus, palaižot mani pa priekšu uz dzīvojamo istabu, kas bija vienu nelielu pakāpienu zemāk par virtuves zodu. Arī man nebija vēlmes domāt par kaut ko negatīvu, kad esmu blakus cilvēkam, kura dēļ esmu bijusi gatava uz tēju visu nu jau gadiem. Pulkstenis pie sienas rādīja astoņus vakarā, es vēl nebiju piezvanījusi vecākiem, izdomājusi ieganstu, lai viņi ļautu man nakšņot ārpus mājas, bet tas man neliedza justies labi. Iekārtojusies ādas dīvāna stūrī, paņemdama rokās dekoratīvo spilvenu, vēroju, kā Braiens izņēma glāzes un šokolādi no plauktiem pie sienas.
-Vispār man ir arī labas ziņas,- viņš apsēdās man blakus, zīmīgi pašķielēdams. -Nākamnedēļ ievākšos jaunā mājā. Varbūt atceries, jūsu ielas galā nesen uzcēla divstāvu māju,- viņš runāja, liedams vīnu.
-Nopietni?- biju pārsteigta. Tā bija jaunākā māja mūsu rajonā, moderna arhitektūra ar tīrām formām un stikla logiem, ja ne pat sienām, pie mājas bija pat neliels golfa laukums. -Tev vienam tik liela dzīvesvieta?
-Nu, man ir jau divdesmit seši gadi, beidzot jāsāk iesakņoties,- viņš pasmaidīja. Mani interesēja uzzināt, kur viņš ņēmis tik lielu naudu, bet domu uzreiz atmetu, mūsdienās tik vienkārši ir dabūt kredītu, ka pat nav vērts domāt. Braiens mans pasniedza glāzi sarkanvīna. -Par pēdējo nakti tev šajā dzīvoklī?- viņš, sēdēdams dīvāna vidū tuvu man, skatījās manī ar savām dzidrajām acīm.
-Par brīvību,- sacīju skaļāk, tuvinādama glāzi lūpām. -Un mums,- nočukstēju.
-Lai iet par mums!- viņš pasmējās. Virpināju glāzi savos garajos pirkstos.
-Braien?- pēkšņi iejautājos. Vīrietis jautājoši paskatījās manī. -Kur tu īsti biji tos trīs gadus?- centos runāt bez iespringšanas, lai viņš neko nepadomātu, kaut gan jautājums mani bakstīja kā negudrs. Braiens paņēma televizora pulti, pa ekrānu bez skaņas rādīja kaut kādu filmu. Mirkli Braiens skatījās televizorā, it kā kaut ko saprastu.
-Ītans jau tev teica, ka strādāju Čikāgā, vai tad ne?- loma bija iestudēta perfekti.
-Bet man nekad nav bijusi iespēja pajautāt...- iesāku. -Kas tā par nepamatotu apsūdzību?
-Ah, Odrij...- viņš nopūtās. -Tas ir garšs stāsts.
-Man ir laiks,- piebīdījos nedaudz tuvāk, atspiežot vienu roku pret atzveltni. Viņš, tā vietā, lai stāstītu, padeva man vīnu.
-Labāk pastāsti man, kādi ir tavi plāni vasarai.
Viņš izvairījās no jautājuma, kas varēja nozīmēt tikai vienu - Braiens patiešām kaut ko slēpj. Iedzēru malku vīna, uzkodu priekšā nolikto šokolādi un ilgi skatījos uz vīrieti, gribēju likt viņam noprast, ka gaidu. Arī viņš pētīja mani. Skatiens brīdi bija piekalts pie matiem, pēc tam acīm, bet mute klusēja. Telpā dega vien sienas lampiņa, radot krēslainu noskaņu, mēs bijām tik tuvu, ka Braiens noteikti dzirdēja manu smago elpošanu. Klusums nebija neveikls, tas bija saspringts, it kā viņš gribētu to pašu, ko es.
-Kas notiek tavā galvā?- viņš klusi vaicāja. Nolaidu skatienu uz viņa roku, kas arī bija uzlikta uz atzveltņa. No rokas līdz manam kaklam bija tikai pēda, viņš tik viegli varēja pastiepties, pieskarties, noskūpstīt.
-Bardaks,- atčukstēju, vēl joprojām smagi elpodama. Pamanīju, ka mēs satuvinamies, attālums starp mums samazinās. Man apnika gaidīt, uzlikusi roku uz Braiena kakla, pievilku viņu sev tuvāk gana ātri, lai viņš nepaspētu atrauties. Viņš smaržoja pēc vīna un tumšās šokolādes. Braiena roka nemanot nokļuva uz mana gurna, un es pacēlos, lai mūsu augumi būtu tuvāk. Viņš pārtrauca, liekot man atkal smagi elpot. Mēs palikām pieres atspieduši viens pret otru, pavisam nedaudz aizelsušies.
-Tā nedrīkst,- viņš teica. Ar aizvērtām acīm atkritu dīvānā.
-Tu mani uztver kā mazo Odriju, vai ne?- ar pārmetošu pieskaņu balsī sacīju.
-Nē,- arī viņš atkrita dīvānā. -Tu esi jauna, brīnišķīga un skaista sieviete.
-Tad kas?- piecēlos sēdus un uzstājīgi skatījos Braiena sejā. Viņš iztaisnojās, uzlika plaukstu uz mana kakla un ar īkšķi glāstīja manu vaigu. Baudā aizvēru acis.
-Tu esi pārāk laba man,- viņa seja atradās sasodīti tuvu manai.
-Kā es neciešu, ka tā saka!- piecēlos kājās un aizgāju līdz logam. Ārā vienmērīgi lija. Gandrīz noģību no laimes un patikas, kad Braiena rokas apvijās ap manu vidukli no mugurpuses, viņš elpoja uz mana kakla.
-Kad es atgriezos,- viņš čukstēja, -tev bija tikai pie piecpadsmit, bet tu mani apbūri uzreiz. Starp mums vienkārši nekas nevar sanākt, jo tu nezini visu patiesību par mani.
-Tad pastāsti!- apgriezos, joprojām būdama vīrieša siltajā apskāvienā.
-Nē. Ja tavs brālis uzzinās to, kas šobrīd notiek, es zaudēšu savu labāko draugu un iespēju būt tev tuvumā. Ne tikai tāpēc, ka tev līdz pilngadībai vēl jāuzgaida, bet tāpēc, ka tavs brālis zina, kas es esmu.
-Tu visu tik ļoti sarežģī,- es nopūtos, zinot, par ko viņš runā, bet tikai daļēji. Biju dzirdējusi, ka brālis, Braiens un pārējie nav radīti īstām sievietēm. Es zināju, ka viss, ko viņi grib, ir sekss, bet vai tā ir taisnība?
-Tu gribi teikt, ka patīku tev jau sen?- vēroju viņa seju.
-Tas nav pareizi,- viņš apskāva mani. Es jutos kā drošākajā vietā pasaulē, it kā viss sliktais atkāptos.
-Braien,- es iesāku. -Ko tu gribi, lai es daru?
-Es gribu, lai tu esi manā apskāvienā visu laiku. Sasodīts, cik neparasti to izteikt skaļi!
-Un tajā pašā laikā tu to negribi,- secināju.
-Nevis negribu, bet nedrīkstu,- viņš atliecās taisni un satvēra manu seju savās plaukstās. -Vai drīkstu tevi noskūpstīt?
Es tikai izdvesu knapu piekrišanu, mana balss aizlūza es ļāvu Braienam mani skūpstīt, ļāvu viņa rokai pieskarties manai mugurai zem džempera. Nespēju atteikt, kad vīrieša augums mani stūma uz guļamistabu. Es viņam nespēju atteikt. Braiens viegli noguldīja mani un tikpat viegli mūsu augumi atkal bija kopā. Apviju savas kājas ap viņējām un skūpstīju līdz aptrūkās elpa.
