Cīņa #45 BEIGAS9

Roku rokā devāmies uz kopējo istabu, uz kuru mani pasauca Kristens, taču pirms tam Braiens gribēja iziet uzpīpēt un pasauca mani līdzi, lai sastādu viņam kompāniju.

Kad kāpām lejā pa kāpnēm, savā starpā runājām muļķības un smējāmies kā pusaudži. Sajutu pakrūtē savādu sajutu, kas lika smaidīt. Šķita, ka kādreiz to nebiju ievērojusi, bet tagad zināju – tā ir laimes sajūta. Lai gan man ļoti pietrūka vecāku, es ticēju, ka viņi ir dzīvi un veseli, tikai gaida, kad mēs viņus dabūsim laukā no turienes, kur Kovaljens viņus tura.

Pie Rūpnīcas lielās ieejas stāvēja divi cilvēki, ļoti tuvu viens otram. Degošā lampa lika saskatīt rudus matus, taču neko vairāk.

-Labvakar,- Braiens teica, aizdedzinot cigareti un izpūšot pirmos dūmus gaisā. Uz mums pavērās Kamilla un Džefrijs, kas stāvēja atspiedies pret ķieģeļu sienu.

-Sveiks, Braien,- Kamilla teica un kaut ko noslaucīja no lūpām. Es smaidīju tik plati, ka, likās, žoklis sāk sāpēt. Visu laiku jutu vainas apziņu, kas mani māca Džefrija dēļ, taču nu šī vainas apziņa bija pārvērtusies nelielā greizsirdībā.

-Piedodiet, ka iztraucējām,- Braiens iesmējās un satvēra manu vidukli, zīmīgi pievelkot sev tuvāk manu augumu.

-Viss kārtībā,- Džefrijs teica. -Odrija, vai varam aprunāties?

Uzmetu acis Braienam, kas ar galvas mājienu lika noprast, ka droši varu doties. Džefrijs noglāstīja Kamillas kailo roku un pagāja garām, rādot man ceļu aiz Rūpnīcas stūra. Kad viņš apstājās, sakrustoju savas rokas uz krūtīm un plati smaidīju.

-Klausos tevī uzmanīgi,- tēloti teicu, paliecoties uz priekšu, it kā čukstu.

-Nesmejies par mani,- Džefrijs nopietni piebikstīja man un paskatījās, vai neviens nenāk aiz mums. –Tu man ļoti patīc...

-Ak, nē...- smaids no sejas pazuda un rokas noslīga gar sāniem.

-Nē, nepārproti!- viņš uzsauca gana klusi, lai Kamilla un Braiens nedzirdētu. –Es zinu, ka tu esi kopā ar Braienu. Ja man bija cerības, tās ir pagaisušas. Tomēr gribēju zināt, vai tev ir iebildumi, ja man un Kamillai...

-Džefrij, man gar to nav nekādas darīšanas,- viegli iesmējos, liekot draugam saprast, ka runāju taisnību. –Es neuzticos Kamillai, esmu pārliecināta, ka viņa ir sieviete, kas labprātāk spēlējās, taču zinu, ka cilvēki var mainīties,- pārliecināti teicu, zinot, kā mainījies ir Braiens.

-Izskatās, ka mums tas ir nopietni, par spīti tam, ka viņa ir vecāka,- Džefrijs pasmaidīja un paskatījās tumsnējajās debesīs. –Man liekas, ka esmu laimīgs,- viņš teica. Es pavisam noteikti sapratu to, ko vīrietis izjūt.

-Ejam,- es Džefriju paņēmu aiz rokas. –Mūs gaida mīlestība,- es iesmējos un vilku vīrieti sev līdzi. Aiz stūra stāvēja Braiens un Kamilla, abi sarunājās. Džefrijs satvēra Kamillas augumu no mugurpuses, kamēr es nostājos blakus Braienam un smaidīju līdz ausīm.

Braiens izmeta cigaretes filtru, un mēs bijām gatavi doties pie Kristena. Vēl pirms ieiešanas kopīgajā istabā, es apstājos un piegāju priekšā Braienam.

-Lai arī kādas ir ziņas, es esmu ar tevi,- vīrietis noskūpstīja manu pieri.

-Paldies,- sāji pasmaidīju, saprotot, ka varbūt Kristenam nav nekā laba, ko man teikt.

Kristens piecēlās, tiklīdz ieraudzīja mūs, un sarokojās ar Braienu. Viņa sejas izteiksme ne par ko neliecināja, izsaucot matiņu sacelšanos uz manām rokām un skausta.

-Pirms stundas tika nošauts viens mūsu cilvēks,- Kristens bēdīgi paziņoja. –Tobiass ir miris.

Nekontrolēti priekšā manai mutei aizšāvās rokas. Gaidīju, kad acīs sariesīsies asaras, taču tās nenāca. Vēl pirms pāris dienām viņš dzīvespriecīgi staigāja, sadevies rokās ar Kristīnu.

-Tas nevar būt,- es pakratīju galvu. –Tas nevar būt... nabaga Kristīna...

Braiens mani cieši apskāva, ar rokām glāstot manu muguru, kamēr es tukši skatījos viņam garām sienā, kur bija pieliktas fotogrāfijas ar mūsu cilvēkiem.

-Bet tās nav visas ziņas,- Kristens nolika uz galda viskija glāzi, ko visu laiku bija turējis. –Viņš nomira, jo izglāba tavus vecākus.

-Viņi ir dzīvi!- es iesaucos. Prieki pārmāca bailes, tomēr pakrūtē bija smaguma sajūta. Tobiass gāja bojā, jo glāba manus vecākus. Manī valdīja emociju kokteilis. Es biju piedevusi savam tēvam, jo zaudējuma sāpes bija daudz lielākas par valdošajām dusmām, jo tomēr mīlēju viņu.

Es varēju atļauties būt laimīga tikai tad, ja savā laimē dalīšos ar tiem, kam tas ir vajadzīgs visvairāk. Man bija jābūt Kristīnas labajam plecam, jo viņa bija mana vienīgā draudzene, kas rūpējās, kamēr atrados gultas režīmā.

Palika aiz muguras Kima, kas nelikās ne zinis, Stefans, kas pamazām zaudēja prātu narkotiku dēļ, ko bija sācis lietot tikko pirms liktenīgās ballītes pie Bītrona, Satīna palika viņu pasaulē kopā ar Travisu. Mana dzīve bija saistīta ar citiem cilvēkiem.

Un nu es stāvēju aci pret aci ar saviem vecākiem, turoties pie Braiena rokas.