Es atpazinu sajūtas, kad modos, nelieli drebuļi un galvas dunēšana, kas izsauca nelabumu. Par sagadīšanos arī šoreiz atrados mīkstā, ērtā gultā ar svaigiem palagiem vienā apakšveļā. Gaisā smaržoja pēc tikko nolijuša lietus, dzirdēju nelielu murdoņu, kas pieaug skaļumā.
-Kāda velna pēc tu viņu nevedi pie ārsta?!- brālis pieskrēja pie manas gultas. Izlikos, ka joprojām esmu atslēgusies. Ja jau brālis ir te, tad esmu drošībā.
-Galvu sasiti pa ceļam? Lai kruķi ierosinātu krimināllietu par sazāļošanu un pārmeklētu mūsu pagrabiņu?!- Braiens atsauca. Teju nemanot saraucu uzacis. Ja esmu pie Braiena unbrālis ir te, tad pie sazāļošanas vainīgs bija kāds cits, varbūt šī sazāļošana nemaz nebija tēmēta uz mani, es nodomāju. Cik gan bieži realitātē var tikt sazāļots viens cilvēks? Tas var notikt tikai tad, ja kādam kaut kas no šī cilvēka var būt vajadzīgs. Kad centos domāt, galva sāka spēcīgi sāpēt, tāpēc padevos un domāju tikai par mierīgi elpošanu.
-Un ko mēs darīsim, kad kruķi vienkārši vēlēsies parakņāties pa pagrabu, ko?- brālis nedaudz agresīvā tonī runāja ar Braienu.
-Mums ir divas iespējas – vai nu pārceļam ringu uz citu vietu, vai slēdzam ciet,- Braiena balss šoreiz atskanēja no istabas tālāka stūra. Cik gan liela bija telpa?
-Tu laikam joko,- brālis sarkastiski iesmējās. –Un kur mēs nopelnīsim? Strādāsim par skolotājiem un krāvējiem?!- strīds brieda arvien lielāks, bet, šķiet, Braienam bija citas lietas par ko uztraukties.
-Tu labi zini, ka tā bija tikai atmazgāšana,- Braiens runāja mierīgi. –Policijai noteikti ir radušās kādas aizdomas. Pirms nedēļas viens izmeklētājs gribēja ar mani aprunāties Pūķa pagrabā, un nekur citur.
-Par ko?- brāļa balss tonis nomainījās uz ziņkārību.
-Par Šārlona lietu.
-Tā vēl nav slēgta?!- brālis atkal gandrīz uzsprāga un uzreiz atkal atslāba.
-Nē. Ir jauns izmeklētājs, vecais atteicās no lietas pēc kukuļa pieņemšanas, šie paņēma jaunu, kas ir kā skabarga pakaļā. Kurš nogalināja Šārlonu?- dzirdēju cieto pieskaņu Braiena balsī. –Mēs neesam beiguši sarunu, neizvairies,- saruna norisinājās pie durvīm. –Tu viņu nogalināji?
-Tam nav nozīmes,- brālis pēkšņi bija palicis nesalaužams kā akmens.
-Kāpēc tu to izdarīji?- Braiens vaicāja, valdīdams dusmas. –Mums uz laiku ir jāklapē ciet pagrabs, jāaizvāc visi pierādījumi. Tu mūs pamatīgi iegāz. Un atļāvi vainu uzvelt man.
-Es zināju, ka Noels tevi dabūs ārā,- brālis taisnojās.
-Kā gan, ja viņš jau vienreiz man lika sēdēt, ko? Vai arī toreiz tu nogalināji to cilvēku?
Brālis klusēja. Man ķermenis bija saspringts, ar katru minūti kļūstot vairāk sasprindzis. Nespēju iedomāties, ka brālis ir slepkava, kas spēj ietupināt savu labāko draugu. Vairs nejutu ne galvassāpes, ne nelabumu. Pa galvu maisījās tukšums.
-Tu nogalināji to sievieti?- likās, ka Braiena rokas nolaižās.
-Man bija jātiek vaļā no tevis,- brālis stingri noteica un devās prom. Man bija jādzird saruna līdz galam, pat lāga neatvērusi acis es izlēcu no gultas, paķēru kreklu, kas mētājās uz viena krēsla un steidzos pie durvīm pa mīkstu paklāju, kas slāpēja manus soļus. Viņi turpināja sarunu Braiena mājas otrā stāva koridorā.
-Lai iekārtotos manā vietiņā, vai ne? Lai iekarotu Kristena uzticību?- gaisotne bija saspringtāka par maniem muskuļiem. Caur durvju šķirbu redzēju, ka abi stāv viens otram pretī, brāļa roka taustās kaut kur aiz muguras pie bikšu jostas. Kamēr līdz manai apziņai aiziet informācija, par to, ko viņš meklē, ir jau par vēlu. Brālis ir notēmējis un Braienu un iešāvis rokā, jo esmu uzklupusi viņam virsū. Viss likās tik ātri notiekam, ka attapos ar smeldzīgu sāpi kājā. Brālis bija noskrambājis man ādu, kamēr tēmēja un sašāva Braienu. Es nezināju, kā tas viss varēja sagadīties, taču pēdējā brīdī manīju, ka Braiens no trieciena krīt lejup pa koka kāpnēm tur, kur lejā ir flīzes.
-Ko tu izdarīji?!- es iesaucos un steidzos lejā pa kāpnēm. Sīkā brūce netraucēja kustēties, taču likās, ka viss vēdera saturs drīz vien atteiksies palikt manā organismā. Piesteidzos pie lejā guļošā ķermeņa un centos vīrieti pagriezt ar seju uz augšu. Vīrietis bija zaudējis samaņu. –Jāzvana palīdzībai,- es nočukstēju un grasījos celties, lai piezvanītu.
-Nekam tu nezvanīsi,- brālis kāpa lejā pa kāpnēm.
-Netuvojies man,- pastiepu rokas uz priekšu un atkāpos. Brālis, tēmējot uz mani, kāpa lejā un tuvojās man, līdz atdūros pret ieejas durvīm. Nespēju noticēt, ka mans lielais brālis uz mani tēmē ar ieroci. –Tu esi nojūdzies,- riebuma pilnā balsī sacīju.
-Es neesmu nojūdzies, māsiņ. Esmu reālists, kas pats kaļ savu laimi,- viņš smaidīja kā psihopāts. Mana sirds sitās arvien straujāk un straujāk. Smadzenes atteicās pieņemt, ka mans brālis grasās mani nogalināt. –Ardievu!- viņš noteica, es aizžmiedzu acis.
