Atjēdzos no asas sāpes, kas iedūrās deniņos, pagriezos uz sāna ērtajos palagos, visapkārt smaržoja kā mājās. Iešķībi miegā pasmaidīju, taču tad nekavējoties atvēru acis, kas no raudāšanas bija uzpampušas. Sāku atcerēties to, kas notika. Telpā bija tumša nakts. Pielēcu sēdus. Diezin vai nolaupītājs mani būtu atstājis siltos, svaigos gultas palagos, ideāla mīkstuma spilvenā. Es elsoju. Biju ietērpta brīvā vīriešu kreklā, vēlējos lēnām izkāpt no gultas, taču tad saskatīju pazīstamas aprises.
-Odrija?- no vannas istabas kāds iznāca. Es atpazinu balsi un zibenīgā ātrumā biju ārā no gultas un šī cilvēka apskāvienā. –Man likās, ka tev vajadzētu sāpēt galvai pēc tā, ko tas lops tev lika ostīt,- Džozefs mani satvēra ciešā apskāvienā, no kura negrasījos atbrīvoties. Viņš tikko bija bijis dušā un smaržoja vienreizēji.
-Kas notika?- jautāju, kad nedaudz atlaidu vīrieti. Pēkšņi sajutos neērti. –Atvaino, es negribēju tev uzklupt.
-Man šķita, ka vairāk vēlies mani nogalināt,- viņš sacīja un ieslēdza lampiņu uz kumodes. Mēs nebijām manā un Braiena numurā. Kad pamanīju, ka Džozefam ap gurniem ir dvielis, atvieglojumā nopūtos. –Ātri atjēdzies, sāku domāt, ka dienām ilgi gulēsi.
-Ka tu mani atradi?- apsēdos uz krēsla un satvēru galvu, kas nepatīkami sāpēja.
-Sekoju tev, ļāvu brīdi palikt vienatnē, uz mirkli aizgriezos, lai piezvanītu, bet tas tips jau bija klāt. Nobijās no manis. Es ceru, ka neko nesasiti, viņš tevi nometa zālājā,- Džozefs padzērās no glāzes un galdiņa.
-Ja nebūtu tevis...
-Tu nebūtu šeit. Piedod,- viņš nopūtās, atvēra logu un aizsmēķēja cigareti. Skatam pavērās izgaismotā Ņujorka.
-Tieši tā, es būtu tā tipa gultā labākajā gadījumā, sliktākajā manis vairs nebūtu,- piegāju blakus vīrietim un skatījos pa logu. –Paldies tev,- kautrīgi uzsmaidīju. –Ar to pat ir par maz.
-Tikai mazliet par maz,- viņš iesmējās un izpūta dūmus Ņujorkas debesīs. Brīdi mēs stāvējām klusumā.
-Kur ir Braiens?- es pēkšņi iejautājos. Džozefs klusēja, viņš nodzēsa cigareti un iegāja istabā.
-Tev nepatiks tas, ko teikšu,- viņš atgūlās gultā. Ārā bija tik silts, ka atļāvos atstāt logu atvērtu, vienīgi aizkarus priekšā aizvēru. Apsēdusies blakus Džozefam, es jau sapratu, kas notiek.
-Viņš ir ar to sievieti, vai ne?- nopūtos, jūtot, ka acīs sariešas asaras. Atkal asaras Braiena dēļ. Vai viņš ir tā vērts?
-Man žēl. Es paspēju aizvākt tavas mantas no viņa numura.
-Man šķita, ka tas ir mūsu numurs,- noslaucīju krekla malā seju. –Kāpēc... kāpēc tu manā labā tik daudz dari?- pēkšņi iejautājos. Vīrietis brīdi skatījās uz saviem pirkstiem, pēc tam ieskatījās manās acīs.
-Kurš gan cits to darīs?- viņš atbildēja ar pretjautājumu. Manī kaut kas pamodās, pati nezinu, kas, taču man likās, ka Džozefs ir pats jaukākais cilvēks, ko biju satikusi. Visa viņa pagātne nu bija palikusi arī manā pagātnē. Slikti cilvēki neglābtu citus, slikti glābtu tikai sevi.
-Ko nozīmē čūska uz tava kakla?- klusi iejautājos. Starp mums valdīja uzlādēta gaisotne, viņa acīs redzēju to pašu.
-Man bērnībā bija sava čūska, vienīgais mājdzīvnieks, kas man jebkad bija bijis, par godu Milo uztaisīju tetovējumu- vīrietis nebeidza skatīties manās acīs. –Vārds ir abiem dzimumiem, jo tā arī nekad nesapratu, vai Milo ir sieviete vai vīrietis.
-Skaists,- nočukstēju. –Kas tev lika pārvākties uz mūsu pilsētiņu?
-Odrija?- viņš pēkšņi iejautājās. Attālums starp mums ar katru mirkli samazinājās.
-Jā?
-Vai drīkstu tevi noskūpstīt?
Neko tādu nebiju izjutusi pat ar Braienu. Kamēr viņš skatījās manās acīs, caur ķermeni izgāja neaprakstāms daudzums elektrības strāvai līdzīgu sajūtu, kas kliedza, lai pieskaros Džozefam. Viņa āda likās tik maiga, muskuļi tik stingri, viņš likās tik... mans gribējās viņu saukt par manu. Bet es baidījos. Es negribēju sagraut savas un Braiena attiecības, lai gan nezinu, kas ar tām patiesībā notika.
-Man bail,- atčukstēju. Acu kontakts netika pazaudēts visas manī norisošās vētras laikā.
-No kā?- viņš interesējās. Sirds kliedza, lai atļauju vīrietim sevi noskūpstīt.
-No pagātnes atkārtošanās,- es nolaidu skatienu. –Protams, ka es vēlos, lai tu mani noskūpsti, bet man ir bail.
-Braiens ir tepat netālu gultā ar citu sievieti, vai tev tiešām ir bail viņu pazaudēt?- viņš atkal pacēla manu zodu, lai ieskatītos acīs.
-Es nezinu. Vai es tiešām esmu viņam bijusi vienaldzīga? Vai tu spētu to nodarīt savam draugam?- jautājoši ieskatījos viņā.
-Braienam ir savi noslēpumi, man nav bail, viņš iespējams pat neievērotu sākumā,- Džozefs mani atlaida.
-Tu drīksti mani noskūpstīt,- es klusi sacīju. Viņš laikam mani nedzirdēja, jo pārjautāja. Vēlreiz atkārtoju frāzi un ļāvu vīrietim viegli pieskarties manam kaklam un zoda līnijai. No patīkamās sajūtās manas lūpas pavērās, aizvēru acis, lai labāk spētu izbaudīt. Viņš man pieskārās. Džozefa lūpas bija citādas, tās bija mīkstas un maigas, es pavisam viegli iekunkstējos un apliku rokas ap vīrieša kaklu, liekot saprast, ka vēlos viņu tuvāk.
Braiens palika aiz muguras, brālis palika aiz muguras. Es aizmirsu par visu, par ko man nevajadzēja uztraukties, kas man nelika mieru līdz tam brīdim. Sajutos savā vietā vairāk kā vajadzīgs, vairāk kā jebkur citur, vienkārši esot Džozefa apskāvienā.
-Paldies tev,- es nočukstēju, bet viņš tikai satvēra mani stiprāk un pievilka sev tuvāk.